Ēšanas traucējumi, to atpazīšana un mīti
30. maijs, 2022 pl. 14:03
Valsts aģentūra "Sabiedrības veselības aģentūra”
Sabiedrībā joprojām ir izplatīta doma par to, ka anoreksija un bulīmija nav nopietnas, vērā ņemamas saslimšanas. Izplatītākā atbilde, aptaujājot garāmgājēju, norāda, ka tas ir kaut kas par neēšanu un vemšanu. Tikai retais apzinās, ka tam var būt sakars ar nāvi, bet pirms tam ar daudziem traucējumiem, kas var būt arī neatgriezeniski veselībai. Bieži vien diētas ārstam, endokrinologam vai gastroenterologam nav pa spēkam pārraut badošanās burvju apli, jo anoreksija ir psiholoģisku problēmu (attiecības ar vienaudžiem, ģimenes konfliktu u. c.) sekas.
Par traucējumiem
Zīdaiņa vecumā ēšanas (zīšanas) refleksam ir svarīga nozīme, lai cilvēks dzīvotu, uzņemtajam ēdienam jāveicina augšana, nobriešana, attīstība. Tieši šeit var būt sākums iespējamai problēmai cilvēka dzīvē. Kādam šķiet, ka bērns ēd par daudz un nākotnē vai arī jau tagad ir par „resnu”. Tā vietā, lai konstruktīvi spriestu par iespējamiem risinājuma
variantiem, ja tā tiešām ir problēma, notiek neskopošanās ar vārdiem un apzīmējumiem, lai spilgtinātu iztēli un grautu veselīgu pašapziņas veidošanos, izskatam veltot pārlieku lielu nozīmi dzīves veiksmīguma scenārijā. Kritizējoši, nievājoši komentāri par izskatu ietekmē sabiedrības domu un cilvēku individuāli. Tieši aizskarošie apzīmējumi par
ķermeni cilvēkam, kurš vēl nav psiholoģiski nobriedis, var būt traumējoši. Pubertātes perioda veselīgā attīstība norit ar satraukumu par pārmaiņām, kas notiek ar ķermeni un ar koncentrēšanos uz izskatu. Tīņi dzird tēva un citu vīriešu
komentārus par standartiem, kurus viņi sagaida no sievietes vizuālā izskata un attiecina to uz sevi. Tāpat pusaudzis ietekmējas no mātes rīcības, kura pārmēru uzmanību veltī diētas ievērošanai un ārējā veidola veidošanai. Šajos gadījumos jautājums jau nav par to, kā būt veselai, bet gan - kā nebūt resnai. Tādējādi, lai kompensētu veidojošos negatīvo paštēlu, tiecoties uz nerealizējamu ideālu, cilvēks var sevi simboliski fiksēt maza bērna lomā, lai garīgi nekļūtu par pieaugušu cilvēku ar atbildības izjūtu un savu seksualitāti.
Diagnostikas kritērijs anoreksijai kā saslimšanai ir, ja ķermeņa masas deficīts pārsniedz 15% no noteiktā vecumā sagaidāmā (svarīga ir auguma un svara proporcija). Slimība var sākties periodā no 10 līdz 30 gadiem, ar izteiktību pusaudžu vecumā līdz 20 gadiem un skar abus dzimumus, lai gan izteikti biežāk sievietes. Slimība attīstās, jo fiziskajam ķermenim un vielmaiņas balansam nepieciešams uzturs, bet psihiskās vajadzības - nepatika pret sevi, sevis noliegšana, nepieņemšana un izkropļots priekšstats par sevi apspiež un pat cīnās pret pilnvērtīga uztura uzņemšanu.
Kā gūstam priekšstatu par sevi? Sākotnēji to bērnā rada vecāki saskarsmes gaitā - ar izturēšanos, vārdiem, interesi un pieņemšanu. Līdz ar to priekšstats var veidoties pozitīvs vai negatīvs. Ja saskarsme veidojas pozitīvā gaisotnē - tas ir drošs pamats garīgās veselības profilaksē. Ja negatīvā, noliedzošā, kritizējošā gaisotnē - vienmēr pastāv iespēja saskarsmi veidot pozitīvu, ja vien ir vēlēšanās. Ēšanas traucējumi ir ekonomiski attīstītas sabiedrības saslimšana. Ļoti svarīgi paust patiesu ieinteresētību par bērna dzīves notikumiem un izjūtām, neatstājot bērnu emocionālā badā.
Gadījumos, kad traucējumi saistīti ar neatgriezeniskām izmaiņām domāšanā, pacienta stāvoklis var būt grūti koriģējams pat pēc ārstēšanās psihiatriskajā nodaļā vai slimnīcā. Grūtākais ir ieraudzīt to, ka mums blakus kāds apzināti un uzmācīgi badojas vai arī tūlīt pat pēc pieēšanās dodas apēsto izvemt. Kāds blakus krītas svarā to īpaši neafišējot, drīzāk slēpjot. Palīdzība būtu nepieciešama nekavējoties, bet visticamāk tā tiks noraidīta, jo ir traucēta sevis uztvere realitātē. Katrs palīgs tiek uzskatīts par „labvēli”, kurš noteikti nevēl neko labu, jo nesaprot slimnieka ciešanas par viņa ”resnumu”.
Visbiežāk meitenes pie ārsta nonāk tāpēc, ka mēnešreizes, kas reiz bijušas, nu vairs nav. Tomēr, ja par anoreksiju un bulīmiju sabiedrība domātu daudz atbildīgāk un kā par hroniskās nāves slimību, būtu vērīgāki un ieinteresētāki saskarsmē ar bērniem, kolēģiem, draugiem, tuviniekiem, tad laicīgi pamanīta „jocīgā” ēšana vai neēšana, ķermeņa vājums, kas tiek slēpts zem platiem, lieliem apģērba gabaliem, jo ir „resns”, tiktu uzrunāta par palīdzības meklēšanu kompleksai ārstēšanai (ģimenes atbalsts, ģimenes ārsts, psihoterapeits, psihiatrs, endokrinologs, ginekologs, kardiologs u.c.), atkarībā no tā, cik tālu ir progresējusi slimība. Ēšanas traucējumus papildina arī citi psihiski traucējumi - nomāktība, trauksme, garastāvokļa svārstības, izjūtas, kas nav izpaustas un izreaģētas vai
pat ārstētas, kā piemēram depresijas, šizofrēnijas simptomi. Ārstēšanās ir ilgs un grūts process, līdz vērojama uzlabošanās. Ja saslimušais ir bērns, palīdzība nepieciešama visai ģimenei (ģimenes psihoterapija). Būtiski ir motivēt cilvēku meklēt palīdzību un runāt atklāti par sekām, kas var iestāties neārstējoties vai neapmeklējot psihoterapijas sesijas.
Mīti un aizspriedumi anoreksijas un bulīmijas sakarā
• Ēšanas traucējumi skar tikai sievietes un uz vīriešiem neattiecas!
• Ēšanas traucējumi ir modes lieta!
• Ēšanas traucējumi ir izlaidība!
• No ēšanas traucējumiem jau nemirst!
• Ēšanas traucējumi ir vājuma pazīme!
• Ēšanas traucējumi pāries bez ārstēšanas!
• Ēšanas traucējumi ir tikai gremošanas sistēmas saslimšana!
Visi iepriekšminētie apgalvojumi ir nepatiesi!
Kā izvairīties no anoreksijas un bulīmijas?
Ēšanas traucējumi ievērojami biežāk sastopami ekonomiski attīstītās valstīs. Tas saistīts ar stereotipu uzskatu "tievs – tātad skaists” popularizēšanu. Televīzijā, žurnālos un laikrakstos redzamās modeles kļūst par meiteņu ideāliem un elkiem, rezultātā gandrīz katrs no mums reizi pa reizei ievēro kādu diētu. Tomēr dažu cilvēku tas noved pie saslimšanas – anoreksijas vai bulīmijas.
Svarīgi ievērot veselīga uztura principus, nevis ievērot mokošas un nevajadzīgas diētas. Turklāt veselīgu uzturu sabalansējot ar fizisko aktivitāti, var gūt labus panākumus svara mazināšanā. Būtiski ir ievērot mērenību.
Bieži ēšanas traucējumi attīstās depresijas, uzmanības trūkuma vai psiholoģisku pārdzīvojumu dēļ. Jāatceras, ka ēšana ar mēru sniedz baudu, bet ar to nevar atrisināt dzīvē radušās problēmas. Lai ārstētu ēšanas traucējumus, vispirms svarīgi tos atpazīt. Ja tiek pamanīti jebkādi anoreksijas vai bulīmijas simptomi, nekavējoties jāgriežas pēc palīdzības. Vilcināšanās, piemēram, anoreksijas gadījumā, var novest pie smagiem veselības traucējumiem vai pat nāvei.
Pētījumi liecina, ka 40% gadījumu anoreksiju izdodas izārstēt, taču arī turpmāk saglabājas tieksme kontrolēt uzturu un fiziskās aktivitātes, 40% gadījumu — slimība atkārtojas, bet 20% gadījumu ēšanas traucējumi kļūst hroniski, jo to pamatā ir kāda nopietna psihiska saslimšana, piemēram, depresija, bet anoreksija ir tikai viens no tās simptomiem. Lietuvas galvaspilsētā Viļņā ir izveidots ēšanas traucējumu centrs, kurā anoreksijas pacientēm palīdzību sniedz speciālistu komanda — psihiatrs, psihoterapeits, diētas ārsts un kustību terapeits, kas ar īpašu vingrojumu palīdzību rosina meitenēm objektīvi novērtēt savus ķermeņa apmērus.
Latvijā pacienti ar ēšanas traucējumiem parasti ārstējas psihiatra, psihoterapeita vai psihologa uzraudzībā.