Trešdiena, 22-Nov-2017, 8:06 PM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Topa slimības — bulīmija un anoreksija (Laila Kurpniece, «Puff»)

Ēšanas traucējumi — bulīmija un anoreksija — ir 21. gadsimta topa slimības. Piecpadsmit gadu vecumā ar to slimo viena no katrām 150 meitenēm visā pasaulē. Šoreiz par to, kas notiek, ja spogulis sāk rādīt greizi.


Patiess stāsts


Kristīne (20), toreiz 16:


«Nu… katram jau tas ir cits stāsts, bet lielākoties atbilde ir meklējama savas vērtības neapzināšanā, neticēšanā saviem spēkiem. Ja liekas, ka dzīvē neveicas, nespēj tikt galā ar personiskām vai sadzīviskām problēmām, tad viens no veidiem, kā sevi apliecināt ir… tievēt par katru cenu. Varbūt skan paranoiski, bet tievēšana (un arī sasniegumu gūšana) meitenei dod drošības sajūtu — sajūtu, ka tu dzīvē vēl spēj kaut ko kontrolēt, ka spēj sasniegt kaut ko vairāk nekā citi, ka esi pārāka kādā dzīves jomā. Arī manā gadījumā iespēja būt slaidākai par citām bija noteicošā. Man tas likās svarīgi, īpaši jau šajā laikmetā, kad cilvēka ārējais izskats un modes tendences pieprasījums ir pēc anorektiska izskata modelēm…


Vai būt skeletam ir skaisti?


Šķita, ka viens no veidiem, kā patikt puisim, ir atbilst visiem izdomātajiem skaistuma etaloniem — izskatīties kā skeletam, kaut gan puiši ne vienmēr tam piekritīs, bet… ir arī tādi puiši, kurus vairāk interesē tas, lai viņiem blakus būtu meitene, ar kuras izskatu varētu lielīties draugiem — gluži tāpat kā ar mašīnu, telefonu vai māju. Vienīgais, kas viņus interesē — draudzene modeles izskatā, vienalga, kāda cena par to ir jāmaksā… Arī es to piedzīvoju un ticu, ka neesmu vienīgā meitene, kurai puiša novērtējuma dēļ dzīve sagriezās kājām gaisā un sākās skrējiens pakaļ mistiskam etalonam, jo zuda bremzes… :( Mans kādreizējais DRAUGS (atļaušos viņu tā nosaukt, kaut gan viņš nav šā vārda vērts) par galveno mūsu attiecību stūrakmeni uzskatīja manu izskatu. Tas kļuva par slimīgu pedantismu, jo es zaudēju veselīgu attieksmi pret dzīvi. Nemitīgās piezīmes panāca savu — mēs izšķīrāmies, un es sāku zaudēt svaru. Tā kā bija vasara, sāku pārtikt tikai no zaļumiem un ogām.

Centos nedomāt par ēšanu, pat negāju uz virtuves pusi, uzturējos ārā, strādāju dārzā. Sākumā noteicu sev laiku, kas jāiztur, lai pēc tam kaut ko varētu apēst — dienā divas reizes. Un panākumi bija, jo sāku zaudēt svaru. Papildus nemitīgi vingroju, piemēram, vēdera presīti taisīju dienā vismaz divsimt reižu. Un tad iestājās moments, kad svara sarukšana apstājās. Lai kaut ko darītu lietas labā, sāku vemt. Izvēmu pat to mazumiņu, ko ieēdu. Pilnīgi neko neēst nespēju, jo reiba galva. Tā sākās sevis mānīšana. Briesmīgākais bija tas, ka pastāvīgi bija vilka apetīte un domas ap ēdienu vien grozījās. Vemšana bija lielisks veids, kā ēst visu pēc kārtas. No malas izskatījās, ka ēdu visu, bet patiesībā bija vēl trakāk nekā tad, kad pārtiku tikai no zaļumiem. Tā bija tikai un vienīgi spītība, muļķība…

Man likās, ja kļūšu tievāka, pieaugs puišu interese par mani, bet notika tieši otrādi! Daži labi draugi man centās iestāstīt, ka ne jau auguma slaidums dzīvē ir galvenais, bet vai es klausījos?!! Un tā es kļuvu tik tiešām ļoti tieva, tagad, to atceroties un paskatoties fotogrāfijās, kļūst neomulīgi, jo tagad (nevis toreiz) es redzu kaut ko skeletiņam līdzīgu. Situācija kļuva nekontrolējama, jo patiesībā tā ir psiholoģiska problēma, kas atsaucas uz ārējo veidolu. Tagad ir patiešām jocīgi apzināties, ka ar psihi viss nebija kārtībā.


Ne miņas no mēnešreizēm


Es sapratu, ka vairs nevaru tikt ar sevi galā, jo ieslēdzās tāda kā sevis iznīcināšanas programma. Pat tad, kad biju sasniegusi vēlamo rezultātu — šausmīgu, pārdabisku tievumu, ko bija drausmīgi grūti noturēt, sevis iznīcināšana turpinājās. Tas viss mani ļoti ietekmēja, kļuvu nervoza, trūka enerģijas, dzīvesprieka, bet neapmierinātība ar sevi un apkārtējiem turpināja pieaugt. Nekad neaizmirsīšu uztraukumu par katru lieko svara gramu (!!!) — šīs bailes mani mocīja pastāvīgi. Mērījos un svēros katru mīļu brīdi.

Mans rekords bija 42 kilogrami, ar augumu 1,68 m, bet vidukļa apkārtmērs toreiz bija 51 centimetrs — ģindeņa apkārtmērs. Es pati sapratu, ka vairs nav labi, jo jutu, kā mainījās draugu un klasesbiedru attieksme pret mani. Ir svarīgi, lai cilvēkam blakus būtu kāds, kurš spētu palīdzēt, — pats slimais jau vairs neko neredz. Visvairāk pārdzīvoja mana mamma, kurai man arī jāpasakās par to, ka izkļuvu no šā apburtā loka, un vēl manai pašreizējai otrajai pusītei — bez viņa es diez vai būtu atguvusi dzīvesprieku, pašapziņu un izpratni par to, ka ne jau ķermeņa svars ir pats galvenais, ko vīrietis redz sievietē.

Tieši mamma man palīdzēja apjaust manu problēmu un mēģināja atrast veidu, kā tikt ar to galā, kā pārvarēt bailes no ēšanas un līdz ar to arī no uzbarošanās. Tieši mammas un VIŅA attieksme man palīdzēja tikt ar sevi galā. Pārliecināšana, sarunas, komplimenti un mīlestība bija tie faktori, kas lika man saskatīt gaismu tuneļa galā. Jā, bija arī ārsta konsultācijas, jo mēnešreižu pusotru gadu vienkārši nebija…

Iesākumā tā bija vienkārši neēšana, kas pēc tam pārvērtās dubultās bailēs — bailēs tievēt vēl vairāk, jo saprāts saka, ka ir par tālu, un neprātīgās bailes ēst, jo pastāv iespēja uzbaroties… Pēc katra apēstā kumosa kļūst neizsakāmi bail — un viss tiek dabūts laukā vemjot… Man bija klasiskais variants — sākumā anoreksija (amenoreja — kad badošanās dēļ pazūd mēnešreizes), to nomainīja bulīmija. Jā, tagad to vairs nebaidos atzīt, tā ir realitāte, un, ja gribi izveseļoties, ir jāatzīst, ka esi slims.»


Liene (18), Kristīnes klasesbiedrene:


«To, kā izskatās Kristīne, pamanīju septembrī. Pa vasaru nebijām tikušās, un šajā laika posmā viņa bija ļoti mainījusies. Drēbes cieši piegūla ķermenim, tāpēc visi varēja apskatīt viņas panākumus… Kauli un āda — vidusskolniece izskatījās pēc trīspadsmit gadu vecas meitenītes! Klasē sākās baumas, un es neticu, ka viņa nedzirdēja to, kā meitenes klačojas, jo tas bija patiešām pretīgi un nežēlīgi. Kristīne vienā mirklī iekaroja apspriežamo tematu topu un bonusā ieguva iesaukas, kas neglaimo, piemēram, cērme. Iespējams, daža laba formīgāka meitene Kristīni pat apskauda, jo viņa bija labākā skolniece klasē. Viņai padevās it viss — sākot no svešvalodām un matemātikas, beidzot ar sportu… Kristīne bija labākā, un to viņa centās uzsvērt (panākt) ar jebkādiem līdzekļiem, kas diemžēl neatmaksājās.»


Kas ir bulīmija?


Bulīmija (Bulimia nervosa) ir psiholoģiski ēšanas traucējumi. Raksturīga periodiska, liela daudzuma uztura uzņemšana (pārēšanās), kam seko steidzīga atbrīvošanās no apēstā, vemjot vai lietojot caurejas līdzekļus. Var sekot arī pārmērīgi noslogojoša, smaga fiziskā slodze vairāku stundu garumā, ar mērķi iztērēt visas apēstās kalorijas. Pārēšanās nolūkā parasti tiek lietoti produkti, no kuriem pēc tam ir viegli atbrīvoties, piemēram, saldumi ar augstu kaloriju saturu.


Kas ir anoreksija?


Anoreksija (Anorexia nervoza) ir psiholoģiska rakstura slimība, ar kuru slimo galvenokārt pusaudži, lielākoties meitenes.  Anoreksijas slimnieki vēlas būt slaidi, viņi turpina zaudēt svaru un šausminās no domas par svara pieaugumu, līdz ar to viņi vispār atsakās no ēdiena. Bieži vien viņi uzskata, ka ir ar lieko svaru vai pat resni, lai gan patiesībā ķermeņa masa ir krietni zem normas robežas. Cilvēks jūtas sliktāks par citiem vai arī pārspīlēti tiecas kļūt labāks, un diēta tiek saskatīta kā risinājums. Anoreksija ir veids, kādā jaunas sievietes cenšas pierādīt neatkarību un stipru gribasspēku, kontroli pār sevi un savu dzīvi. Starp citu, anoreksijas slimnieces ir diezgan intravertas, un pats galvenais — viņu intelekts parasti ir virs vidējā.


Ko darīt, ja tev ir bulīmija/anoreksija?


Pastāsti par savu problēmu kādam, kuram tu uzticies (vecākiem, brālim vai māsai, draugam). Lai tiktu vaļa no slimības, tev būs nepieciešams mīlošu cilvēku atbalsts.


Vai esi noraizējies par savu draugu?


Ja tevi uztrauc drauga ar ēšanu saistītā uzvedība vai attieksme, ir ļoti svarīgi izteikt savu viedokli mīlošā un atbalstošā veidā. Jo nervozāks ir slimnieks, runājot par savu problēmu — slimību — un jo lielāka ir izvairīšanās un slēpšanās no visiem, jo smagākā formā ir saslimšana. Tā ir īpaša māksla — piekļūt cilvēkam, iegūt viņa uzticēšanos, uzklausīt, saprast un pieņemt, lai palīdzētu.


Badošanās sekas:


• traucēts miegs, 
• aizcietējumi, 
• uzmanības un koncentrēšanās traucējumi, 
• mēnešreižu zudums, 
• depresija, 
• pastāvīga aukstuma sajūta, 
• trausli, viegli lūstoši kauli, 
• izteikts muskuļu vājums, 
• nāve.

Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (11-Sep-2013)
Skatījumu skaits: 706 | Atslēgvārdi: bulīmija, anoreksija