Trešdiena, 22-Nov-2017, 8:12 PM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Puiši – anoreksijas jaunā seja

„Lindsija Eivona (29 g.v.) un viņas 28 gadus vecais vīrs Viktors ir kopā jau desmit gadus. Taču, kad Viktors koledžas laikā nolēma nedaudz nomest svaru, Lindsija pat nenojauta, ko patiesībā pārdzīvoja Viktors līdz brīdim, kad Viktors pats iestājās ēšanas traucējumu ārstniecības centrā, un Lindsija saprata, ka viņas puisis bija dzīvībai bīstami anorektisks.” Brika, Ņūdžersija.

„Gandrīz visi Avi Sinaja skolas draugi bija meitenes, kuras nepārtraukti runāja par to, cik viņas ir „resnas”, un kā viņas vēlētos būt tievākas. Avi mamma un viņa draudzeņu mammas bija šokētas, kad tieši desmitgadīgais Avi bija tas, kuram attīstījās apsēstība ar vēlmi būt tievam.” Santakruza, Kalifornija.*

Avi

„Sūzana Barija (60 g.v.) katru dienu nožēlo to, ka tik maz zinājusi par vīriešu anoreksiju laikā, kad viņa dēls Tīdžejs Varševskis vēl bija dzīvs. Viņš nomira 2007. gadā 22 gadu vecumā pēc 8 gadus ilgas cīņas ar šo slimību. Viņa sirds neizturēja ikvakara 1000 pietupienu izpildes laikā. Viņš svēra 35,4 kilogramus. „Viņš negribēja būt kaulains,” saka Sūzana par Tīdžeju, kurš bija veiksmīgs sportists un izcils skolnieks, „Viņš gribēja uztrenētu, izteiktu un muskuļotu vēderpresi. Tā tas viss sākās.”” Okemosa, Mičigana.

Var šķist, ka šādi stāsti ir liels retums, taču eksperti norāda, ka Avi, Viktora un Tīdžeja piedzīvotās situācijas kļūst aizvien biežāk sastopamas. Visai pārsteidzoši, ka anoreksija uzbrūk tai sabiedrības daļai, kura ir visai tāla no glancēto žurnālu pasaules, pārlieku tievajām slavenībām un modelēm – zēniem un jauniem vīriešiem.

„Kad vairums cilvēku izdzird vārdu „anoreksija”, viņi automātiski pieņem, ka tā ir meiteņu slimība,” norāda Viktors, kurš strādā ģimenes celtniecības uzņēmumā un šobrīd ir atveseļojies. „Realitātē anoreksija ir psiholoģiska saslimšana, kura nediskriminē pēc dzimuma,” viņš piebilst.

Pēc Amerikas Nacionālās ēšanas traucējumu asociācijas (National Eating Disorders Association) datiem, vismaz miljons vīriešu ASV cīnās ar anoreksiju vai bulīmiju. Tomēr eksperti norāda, ka šie dati var būt visai neprecīzi, jo kauna sajūtas dēļ, kas bieži vien pavada vīriešu ēšanas traucējumus, liela daļa vīriešu nemaz neatzīstas, ka cieš no ēšanas traucējumiem, un tāpēc viņi nemaz nav uzskaitīti.

„Izskatās, ka traucējuma izplatība palielinās zēnu vidū,” komentē dr. Džeims Hadsons, psihiatrijas profesors Hārvardas universitātē, kurš ārstē un pēta ēšanas traucējumus vairāk kā 26 gadus. „Iespējams, ka mūsdienās zēni vienkārši jūtas drošāki atklāt, ka viņiem ir ēšanas traucējumi, nekā tas ir bijis pagātnē”.

2007. gadā Dž. Hadsons bija galvenais autors plašam pētījumam par ēšanas traucējumiem ASV, kas bija pirmais šāda veida pētījums. Šajā pētījumā tika noskaidrots, ka viens no četriem cilvēkiem, kas cieš no anoreksijas vai bulīmijas, ir vīrietis, kas ir pretrunā iepriekšējām aplēsēm, ka tikai 10% no ēšanas traucējumu slimniekiem ir vīrieši. Pieņēmums, ka anoreksija var ietekmēt tikai meitenes un sievietes, ne tikai palielina aizspriedumus par jaunu vīriešu cīņu ar šo slimību, bet arī veicina tādus apstākļus, kuros vīrieši izjūt pārāk lielu kaunu, lai lūgtu palīdzību. Tādēļ daudzi vīrieši kļūst vēl slimāki, nekā sievietes līdzīgos apstākļos.

„Zēni netiek identificēti,” norāda dr. Džeims Loks, Lusilas Pakardes bērnu slimnīcas psihiatrs, kur tika hospitalizēts Avi Sinajs. „Viņi vēlāk uzsāk ārstēšanos. Tādējādi viņiem ir bijis vairāk laika zaudēt svaru un tāpēc viņi fiziski ir daudz slimāki. Dažreiz tas ir veicinājis notiekošo psiholoģisko procesu dziļāku iesakņošanos viņu domāšanā un uzvedībā.”

Vēl vairāk visu sarežģī tas, ka gandrīz visi palīdzības resursi, kas pastāv anoreksijas upuriem, ir orientēti uz sievietēm, un tas vēl vairāk palielina izolētības sajūtu ar anoreksiju slimiem vīriešiem. Kad Viktoram pirmo reizi noteica diagnozi, viņš vairākus mēnešus mēģināja atrast informāciju par to internetā, taču viss, ko viņam izdevās atrast, bija paredzēts meitenēm un sievietēm. „Es jutos tā, it kā es zaudētu savu vīrišķību.” Paskaidro Viktors, „Tas lika man justies salauztam un defektīvam.” Viktors beidzot atrada ārstēšanās programmu Prinstonas universitātes medicīnas centrā, kas bija paredzēta jauniem vīriešiem, un kas atradās tuvu viņa dzīvesvietai Ņūdžersijā, taču citiem puišiem var veikties daudz mazāk. Kad Sūzana Barija meklēja palīdzību savam dēlam Tīdžejam, Mičiganas štatā nebija nevienas palīdzības programmas, kas ārstētu zēnus. Pēc vairāk kā gada ilgas meklēšanas, Sūzana beidzot atrada atbilstošu programmu, ievietojot dēlu slimnīcā Viskonsīnā, vairāku stundu brauciena attālumā no viņa mājām.

Līdzīgas problēmas bija arī Avi, kuram tagad ir 14 gadi, kad viņa ģimene pirms diviem gadiem pirmo reizi sāka meklēt palīdzību. „Bieži radās sajūta, ka vienkārši nav pietiekami daudz izpratnes par to, kā varētu viņam palīdzēt,” stāsta Avi māte Nensija (50), kura tomēr atrada palīdzības centru netālu no mājām Santakrusā, kur personāls bija gatavs nodrošināt telpu viņas dēlam. „Ja šiem zēniem ir nepieciešama stacionāra aprūpe, kas Avi tiešām bija vajadzīga, tad gandrīz nevienā ārstēšanas centrā nav paredzētas gultasvietas puišiem. Gultas ir rezervētas meitenēm un sievietēm, un visa informācija ir rakstīta sieviešu dzimtē.”

Personības un anoreksijas saistība.

Dr. Loks uzskata, ka traucējumi attīstās pie noteikta personības veida. „Ir ļoti neparasti, ja kāds, kurš ierodas pie manis ārstēties no anoreksijas, skolā nav teicamnieks,” stāsta Loks. „Tas attiecas kā uz zēniem, tā uz meitenēm. Un sportā – tie ir izcili atlēti, kuri parasti piespiež sevi sasniegt aizvien augstākus rezultātus.” Kaut arī puiši, kuri trenējas tādos sporta veidos kā cīņas sports vai vieglatlētika visticamāk vairāk gribēs zaudēt svaru, Loks brīdina, ka tieksmi uzlabot savu sportisko sniegumu nebūtu jājauc ar anoreksiju. Sportiskās prasības var palielināt motivāciju zaudēt savu, taču ne visiem augstākās klases atlētiem ir ēšanas traucējumi.

Barija stāta, ka Tīdžeja perfekcionisms un tieksme pēc kontroles iespējams bija  padarījusi viņu uzņēmīgāku pret slimību, kas galu galā viņu nogalināja. Tā kā Tīdžeja anoreksija pārņēma viņa spriestspēju, viņa atlabšana nebija iespējama. „Es domāju, ka slimības laikā ir tāds brīdis, kad apsēstība un kontrole pārvēršas pilnīgā kontroles zudumā,” stāsta Barija, „Slimība pārņem kontroli. Un slimotāji kļūst tās apsēsti.”

Tikpat maz izprotami kā pašas anoreksijas cēloņi, ir arī tie cēloņi, kas paaugstina šo slimības izplatību starp zēniem un jauniem vīriešiem. Dr. J.Hagmanei, kura vada ēšanas traucējumu programmu Kolorādo Bērnu slimnīcā kopš 1993. gada, vēl pirms pieciem gadiem konsultēt vīriešu dzimtes pacientus bija ļoti neraksturīgi. „Tagad gandrīz katrā grupā mums ir 1 līdz 3 puiši,” viņa stāsta. Pēc Hagmanes teiktā šie puiši ir sabiedrības apsēstības ar ārējo izskatu un pastiprinātā fokusa uz bērnu aptaukošanos upuri.

„Mūsu kultūrā uzsvars uz veselīgu ēšanu bez šaubām ir lielākais faktors,” viņa skaidro, „Skolās tiek mācīts, ka ir jāsamazina tauku daudzums, kas tiek uzņemts caur pārtiku. Es no daudziem bērniem, kuri ir mūsu programmā, dzirdu, ka pēc veselības mācības stundām viņi ir sākuši ierobežot savu uzturu.” Kaut arī ir svarīgi mācīt bērnus par veselīgu dzīvesveidu, Hagmane norāda, ka ir tikpat svarīgi pārliecināties, ka šī informācija tiek pasniegta tā, lai tā neveicinātu neveselīgu ieradumu rašanos.

Sūzanai Barijai un Nensijai Sinai ir vēl svarīgāka ziņa vecākiem, kuriem ir aizdomas, ka viņu bērni varētu ciest no ēšanas traucējumiem. „Tāpat kā vēža vai jebkuras citas slimības gadījumā, agrīna tās atklāšana ir būtiskākais,” skaidro Sūzana. Viņa apzinājās, ka ar ārstēšanu bija par maz, lai izglābtu Tīdžeju no aizvien dziļākas slīgšanas slimībā, taču, neskatoties uz to, viņa iedrošina vecākus darīt visu iespējamo, lai atrastu palīdzību.

„Daudzi vecāki teiks, ka „redz, tavs dēls uzsāka stacionāro ārstēšanos. Un tas viņam tāpat nepalīdzēja”,” uz ko Sūzana atbild, „Padomājiet par visiem tiem cilvēkiem, kuriem ir palīdzēts slimnīcās. Taču ir daži, kuriem ārstēšanās nelīdzēja. Jūs taču nesāksiet izvairīties no slimnīcas tikai tāpēc, ka dažiem tā nav palīdzējusi.”

*Fotogrāfijā redzams 14 gadus vecais Avi Sinajs, kurš cīņu ar anoreksiju uzsāka, kad bija vien desmit gadus vecs. Avi saņēma palīdzību Santakrusā netālu no savām mājām, taču viņš joprojām ir atveseļošanās procesā.

Raksta autors: Yardena Schwartz, NBC News



Avots: http://psihologijalv.wordpress.com/2012/02/25/puisi-anoreksijas-jauna-seja/
Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (24-Sep-2013)
Skatījumu skaits: 615