Ceturtdiena, 21-Sep-2017, 3:37 AM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Pierīties, izvemties un aizmirsties
Signe jau astoņus gadus mēģina atbrīvoties no bulīmijas, bet ir spiesta atzīt - neiedomājami grūti Signei* ir 25 gadi, lai gan satiekot drīzāk šķiet, ka viņai ir 18. Viņas slimības diagnozi nenodod ne trauslie, garie pianistes pirksti, ne smalkie dekoltē kauli un bērnišķīgi slaidā seja. To nodod viņas smagās nopūtas, stāstot par astoņiem gadiem, kuros viņa sirgst ar bulīmiju. Viņa pati stāsta, ka tas ir kā ļauns rēgs, kurš visur seko un ko kura nevar atbrīvoties. 

Signe dienas iedala apņemšanās un padošanās, vemšanas un nevemšanas dienās. Šī it kā sākotnēji tik nevainīgā slimība jauno sievieti noveda pat līdz Tvaika ielai, kur atrodas Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs. Signe cenšas nepadoties un cer kādreiz būt vesela.

Izvemt emocijas 

Signe nekad nav bijusi resna. 15 gadu vecumā viņa bija 1,62 m gara un svēra 50 kilogramu. Togad viņa kļuva apsēsta ar veselīgu dzīvesveidu, ko tik bieži popularizē mediji. Vairākas reizes nedēļā meitene apmeklēja trenažieru zāli, vakariņās viņas šķīvi rotāja dažādu veidu augļi. Signe jutās pārāka, jo savu ēšanu spēja kontrolēt: "Es lepni pagāju garām mammai, kad viņa ēda desmaizes, un uzjautrinājos par klasesbiedrenēm, kuras ēd bulciņas un šokolādes, bet pēc tam sūdzas par savu svaru." 16 gadu vecumā vēlme veselīgi dzīvot apsīka - Signe sāka fanot par kādu dziedātāju un bieži kopā ar draudzenēm pierijās McDonaldā. Kad meitenes pirmās mīlestības jūtas palika bez atbildes, viņa iedzīvojās mazvērtības izjūtās un stresā. Arvien biežāk Signe pieēdās: "Ēdu kūkas un cepumus, cīsiņus ar kečupu, bet pēc tam jutos vainīga, ka nespēju sevi kontrolēt un ievērot veselīgu dzīvesveidu," stāsta jaunā sieviete. Viņas dienasgrāmatā bija ieraksti: "Atkal pierijos kā lops, esmu stulbene, tizlene." Tad sekoja pirmais mēģinājums ielikt divus pirkstus rīklē un atbrīvoties, tad otrais, līdz šī procedūra pārauga ikdienas ieradumā: "Sākumā tas notika ļoti reti un nevis tāpēc, ka man bija bail kļūt resnai, bet gan tāpēc, ka jutos pārēdusies. Tas vairs nebija tikai vēl viens kūciņas gabals, bet gan pierīšanās tiktāl, ka grūti paelpot, paiet un vēders kļūst kā grūtniecei." 

Signei sākās depresija, kuras iemesli, viņasprāt, ir tēva trūkums bērnībā, patēva varmācība un mazvērtības izjūtas. Signe apmeklēja psihoterapeitus, dzēra antidepresantus, tomēr sāka atvemt ēdienu arvien biežāk. "Manā gadījumā tās nebija bailes no resnuma, bet gan veids, kā atbrīvojos no emocijām. Manī ir daudz agresijas, ko vēršu pret sevi un kļūstu pašdestruktīva. Atnāku mājās, pierijos un izvemjos - tā tieku galā no emocijām," skaidro Signe. Ķermenim iestājas atkarība ne tikai psiholoģiski, bet arī fiziska - ķermenis iemācās to, ka šis vemšanas process atkārtojas ik dienu. Tā tas vilkās gadiem. Jaunietes mamma ievēroja meitas ilgo uzturēšanos vannas istabā un uzzināja patiesību. Viņa ir bijusi Signes lielākais atbalsts. 

Kā koncentrācijas nometnē 

Jauniete apmeklēja vienu psihiatru pēc otra, tomēr slimība progresēja: "Apmeklēju Neirožu klīniku Dzintaros. Kopā ar ārsti daudz eksperimentējām ar zālēm - lietoju antidepresantus, neiroleptiķus, trankvilizatorus. Nepatika medikamentu blakusparādības, apsolījos ārstei lietot zāles, bet kļuvu nepacietīga un atmetu tām ar roku." Aizvadītajos divos gados Signe sāka just slimību kā traucējošu un absolūti nekontrolējamu. 2007.gadā viņai strauji zuda svars, arvien retāk bija iespējams saglabāt ēdienu, to neatvemjot, sākās nopietnas veselības problēmas - grūtības sagādāja pat uzkāpt otrajā stāvā. "Dažkārt es vēmu pat piecas reizes dienā," atceras jaunā sieviete. 25 gadu vecumā viņa svēra 41 kilogramu. "Mamma teica, ka izskatos katastrofāli, omīte laukos šausminājās, ka izskatos kā būtu bijusi koncentrācijas nometnē. Pati ievēroju, ka izskatos drausmīgi, tomēr apstādināt vemšanu un saglabāt ēdienu nevarēju. Man bija akūts gastrīts un pilnībā sabeigta gremošanas sistēma - kuņģis atteicās pārstrādāt pārtiku, mani mocīja neciešama smaguma sajūta, pat apēdot tikai pusi maizītes," stāsta Signe. Bulīmijas upura mamma apzvanīja visus zināmos ārs­tus un izvēlējās iedarbīgāko ārstniecības metodi - aizveda meitu uz Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru Tvaika ielā. "Tā iestāde mums parasti asociējas ar vājprātīgajiem un nenormālajiem aiz restēm, tomēr centrā ir arī viena vaļēja un absolūti brīva nodaļa, kurā ārstējas cilvēki ar depresijas saasinājumiem un, jā, arī meitenes ar ēšanas traucējumiem," skaidro Signe. Pirmās trīs dienas viņa jutās sazāļota un ļoti miegaina, jo, lai nejustu medikamentu spēcīgās blakusparādības, Signei paralēli deva arī trankvilizatorus, tāpēc viņa lielākoties gulēja. "Tvaika ielas darbinieki redz nevis cilvēku, bet diagnozi, kas jānovērš ar zālēm. Man pietrūka personiskās attiek­smes, tomēr, par laimi, pieņēmos svarā par diviem kilogramiem - medmāsiņas mani kontrolēja, lika apēst ūdeņainās zupas un nebūt ne garšīgo slimnīcas ēdienu," atceras Signe. Vai viņa joprojām vēma? "Tikai vienu reizi - iegāju dušas telpā un ievēmu plastmasas maisiņā." Taču, tikai nonākot Tvaika ielā, viņa saprata, ka jebkurā mirklī var nomirt. Pēc pāris dienām stacionārā Signei bija kļuvis tik labi, ka viņa pēc iespējas ātrāk gribēja tikt prom. Ārste brīdinājusi: "Iziesi ārā, tev atkal kļūs slikti un tu gribēsi atpakaļ, bet es tevi vairs nepieņemšu, jo esi no ārstēšanās oficiāli attiekusies." Tā arī notika - Signei atkal kļuva slikti. 

Bulīmijas ēna

Nu Signe sver 44 kilogramus. Jaunā sieviete lieto medikamentus, kuru deva ir maksimāli liela viņas svaram. Slimības dēļ absolvēšanas gadā pameta studijas un patlaban strādā pusslodzi. Viņas atbalsts ir mamma un draugs, kuri nereti jūtas bezpalīdzīgi un skumji. "Ir labi, ka mani mīļie zina par manu slimību, tomēr dažkārt mani ļoti kaitina nemitīgā kontrole un mammas klauvēšana pie vannas istabas durvīm, kad ilgāk tur atrodos. Reiz mamma ar līmlenti pat aizlīmēja ledusskapi, lai es nelīstu pie ēdiena un nevemtu, tomēr tas, ka tādā veidā viņa var man palīdzēt, ir ilūzija. Viņa bieži apgalvo, ka es nevēlos izārstēties, jo man ir izdevīgi būt žēlojamai un slimai. Iespējams, tā daļēji ir taisnība, lai gan es zinu, ka vēlos izārs­tēties!" mērķtiecīgi saka Signe, kura atzīst biežo bezcerību un neticību kļūt veselai. Tagad primārais ir beigt vemt un pieņemties svarā: "Es gribu kļūt resnāka, bet nevaru. Smagums kuņģī moka tik ļoti, ka saglabāt apēsto varu, tikai iedzerot fermentus." Signi satrauc tas, ka cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem nav piemērotas ārstēšanās vietas: "Svarīgākais mesidžs, ko vēlētos nodot visām ar šo problēmu sirgstošajām personām ir - nespēlēties ar dzīvību. Bulīmija sākumā var likties kā ironiska spēle, riebīgs paradums, jā, pat gadiem var saglabāties normāls svars un ķermenis var uzņemt visas nepieciešamās vielas par spīti vemšanai, tomēr, ja nekas netiek darīts, tad pienāk mirklis, kad ķermenis saka "pietiek". Pati sev Signe sola darīt visu, lai izveseļotos.

 *Vārds mainīts *** 

Anoreksija un bulīmija 

Sabiedrības stereotips, ka anoreksija ir jaunu meiteņu slimība, novedis pie tā, ka daudzi par to klusē. Kauns. Vainas izjūta. Neziņa, kā sev palīdzēt. Vai tu zini, kā pārvarēt šo sabiedrības klusēšanu? Vai nav pienācis laiks pateikt, ka anoreksija un bulīmija ir slimības, kas nopietni jāārstē? 


Avots: http://www.diena.lv/arhivs/pierities-izvemties-un-aizmirsties-13383896
Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (16-Sep-2013)
Skatījumu skaits: 728