Trešdiena, 22-Nov-2017, 8:24 PM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Pie ārsta aizgāja pēdējā mirklī (liepajniekiem.lv)

"Negribu, lai pēc tam izprašņā un skolā uz mani atskatās – šī ir tā slimā!" piebilst Zane (vārds mainīts), lūdzot tomēr neizpaust viņas īsto vārdu. Viņai bija anoreksija – slimība, kuras cēlonis ir neēšana. Zane stāsta, ka šī slimība atnāk nemanāmi.

"Tā slimība gan iekšēji, gan ārēji sagrauj cilvēka organismu, ārieni un arī pašapziņu," slimības sekas raksturo jauniete.

Slimība sākās neapzināti

Zanei 21 gads. Šogad viņa studē Liepājas Universitātes 3.kursā. Viņa atzīst, ka par savu pārdzīvoto slimību viņa neklusē. Viņa vienmēr izmantojot iespēju kādam par to pastāstīt. Arī portālam liepajniekiem.lvviņa uzticēja savu stāstu.

Viņai slimība neesot sākusies ne ar kādiem kompleksiem, ne kādu iekārojamu apģērbu, kuram ir mazāks izmērs kā pašai derētu. Esot bijusi vidējas miesas būves jauniete – tāda kā tagad, pēc izārstēšanās no mokošās slimības. Neviena pazīme ārēji vairs neliecina par to, ka viņa būt bijusi tik notievējusi, ka cauri spīd.

Zane ir 1,60 metrus gara. Normālais svars pieaugušam cilvēkam šajā gadījumā būtu robežās no 50 līdz 60 kilogramiem. Kad Zanei atklāja slimību, viņa svēra 38 kilogramus! Tagad viņa pati smejoties saka, ka viņas māsas dēls, kurš mācās 6. klasē sver tikpat. Ar liekā svara problēmām Zanei problēmas nebija. "Parasti jau anoreksija sākas ar stingras diētas ievērošanu, taču neesmu par diētām. Visu laiku ēdu normāli. Slimība sākās neapzināti – laika trūkuma un pārmērīgas nervu un fiziskās slodzes dēļ," domā Zane.

Pārmērīgā slodze un meli par ēšanu

Kā tas viss sākās? Zane strādājusi nelielā ēdināšanas uzņēmumā par viesmīli un bārmeni. Liekas dīvaini, ka cilvēks, kurš strādā kafejnīcā, kur ēdiens pieejams visu laiku, varētu saslimt ar slimību, kam galvenais un lielākais cēlonis ir neēšana. "Sākās juku laiki – uzlika lielāku slodzi un samazināja darbinieku skaitu," saka Zane. Pienācis arī studiju laiks, kas prasījis papildus gan fizisko, gan garīgo slodzi. Iesākumā Zane mocījusies ar nogurumu un pārmērīgu nervozumu. "Ja nebiju nogurusi, tad biju uzvilkta. Pati nemaz nepamanīju, ka esmu izmainījusies arī raksturā un uzvedībā – bieži vien uz kādu sakliedzu, pat sāku melot par ēšanu. Visiem, ko satiku, stāstīju, ka tikko esmu  kārtīgi paēdusi. Lai pārliecinātu visus, liku draugiem.lv  galerijās bildes, kur it kā ēdu. Manas problēmas pamanīja draudzenes, norādot uz manām pārmērīgi tievajām kājām, rokām un izmaiņām sejā," atceras jauniete, lai gan pati nemaz neesot jutusies slikti. Kad nedēļu beigās satikusies ar draudzenēm, viņa dzērusi tikai stipru kafiju vai svaigi spiestu citronu sulu. Kafija, sula un ūdens – no tiem sastāvēja jaunietes ēdienkarte.

Izsalkumu nemanīja

Zanei visas drēbes sāka palikt par lielu. "Draudzenes saka, ka tolaik man kājas bija tik tievas kā viņām roku bicepsi. Visas drēbes bija par platu, jo pati biju kļuvusi bezformīga. Atceros, ka cilvēki neskaitāmas reizes uz mani sabiedriskās vietās atskatījās kā uz nenormālo." Ar  draugiem sabojājušās attiecības, jo nav gribējusi klausīties piezīmes par viņas izskatu un to, ka, iespējams, kaut kas nav kārtībā ar veselību. "Es tā arī neesmu sapratusi, kāpēc viena no šīm slimības pazīmēm ir melošana par ēšanu, lai gan patiesībā slimības upuris neēd un slimīgi notievē," neizpratnē ir jauniete. Pēc tam viņa uzzinājusi, ka pie vainas esot domas par ēšanu un ēdienu, taču organisms jau pie neēšanas ir pieradis un ēšanu vairs neuzskata par nepieciešamību. "Kafejnīca, kurā strādāju, Liepājā ir ļoti iecienīta vieta, kur ikdienā nāk ļoti daudz cilvēku. Paēst divpadsmit stundu laikā neiznāca, varēja kaut ko ātri uzkost garāmājejot, bet izsalkumu es nemanīju. Var jau būt, ka nemaz nebija laika domāt par ēšanu – visu laiku vienā skriešanā," tā Zane. Kā viņa pati saka, ilgstoši viņas dzīvē bija ieslēdzies nonstops vai autopilots. ”Sevi un savu veselību biju atstājusi novārtā,” nopūšas Zane.

Pēdējais brīdis

Pēkšņi Zanei pašai nākusi apgaismība. Pazudušas menstruācijas, nākuši virsū ģīboņi, bezsamaņa un spazmatiskas sāpes, ņarkstējuši kauli. Viņa bija ļoti izkāmējusi, ka bijis pat bail kāpt uz svariem. Sapratusi, ka tiešām nu vairs labi nav. Slimība bija strauji progresējusi un Zane izskatījusies kā ģindenis. "Man spīdēja cauri – vēders ierāvies, atslēgkauli un ribas gandrīz dūrās cauri ādai. Pati savu slimību pamanīju pēdējā brīdī. Nevarēju atcerēties reizi, kad būtu normāli ēdusi – rīts man sākās ar stipras kafijas krūzi, pusdienās un vakariņās sula vai kāds augļa gabaliņš. Un tas viss neapzināti. Lai gan zinu – es pati pie tā visa biju vainīga, jo neviens man nevarēja liegt ēst, bet prāts atsakās, ” atzīstas jauniete.  Zanes ģimene, kas dzīvo Liepājas rajonā, pamatīgi bija satraukušies par Zani, ieraugot meitenes izskatu, un ar vilkšanu aizvilkuši  pie ārsta.

Slimība kā mācība rūpēties par sevi

Zanei iedots nozīmējums pie dietologa. "Dietologs skaidri un gaiši pateica – tev, Zane, ir anoreksija," ārsta vārdus citē Zane. Ja nebūtu aizgājusi pie ārsta sekas būtu manāmas visu mūžu. Viņš pateica, ka visbriesmīgākās sekas šai slimībai ir neauglība un ja slimība būtu progresējusi, slimība var kļūt neārstējama, kas var beigties ar nāvi. Viņai tikusi sastādīta ēdienkarte, katru mēnesi bijis jāatskaitās dietologam un jāiziet veselības pārbaudes. Tas viss maksājis lielas naudas summas – vairākus simtus latu. 

Zanei no darba nācies aiziet, lai varētu saglābt savu veselību un dzīvību.

Tagad Zane, rādot savas bildes, vairs sevi tikpat kā neatpazīst un atviegloti nopūšas, ka slimības murgs vairāk kā divu gadu garumā ir beidzies. Visvairāk viņa ir pateicīga tieši draugiem un ģimenei, kas viņu izglāba no bojāejas, pašai to nemaz neapzinoties. Viņa novēl katram par sevi rūpēties un atcerēties, ka svarīgāk par visu ir būt veselam.

Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (11-Sep-2013)
Skatījumu skaits: 601 | Atslēgvārdi: anoreksija