Trešdiena, 22-Nov-2017, 8:06 PM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Ne jau ēdienā slēpjas problēma (http://tavaatkariba.wordpress.com)
Ēdienatkarību mēs iegūstam daudz dažādos veidos. Daži no mums piedzima disfunkcionālās ģimenēs, un mūsu ēdienatkarība radās no mūsu mēģinājumiem tikt galā ar šo situāciju. Ēdiens var būt tikai viena no mūsu atkarībām. Lai kā tas arī būtu, ēdiens nav problēmas sakne. Ēdiens ir sekas. Lieta slēpjas tanī apstāklī, ka mūsu atkarīgā uzvedība kontrolē mūsu dzīves un dara mūs bezspēcīgus, laupot mums iespēju dzīvot normālu dzīvi.

Divpadsmit soļu tradīcijās ir uzsākt  atveseļošanos ar sava dzīvesstāsta izstāstīšanu tik godīgi un pilnīgi, cik vien tas ir iespējams.  Mēs sākām šo ceļojumu kopā, tādēļ es izstāstīšu jums savējo dzīvesstāstu.

Mans tēvs bija vardarbīgs alkoholiķis. Kad viņš dzēra, viņa uzvedība varēja būt ļoti eksplozīva. Mana māte arī bija "ķīmiski” atkarīgā. Starp viņiem abiem nebija atšķirības – viņi abi bija slimi vienādā mērā. Viņi izšķīrās tad, kad man bija 11 gadi, lielā mērā tādēļ, ka viņu atkarīgā uzvedība padarīja viņus  nesaderīgus.

Kad viņi galu galā izšķīrās, es domāju ka nu man vairs nevajadzēs raizēties. Kurš tev deva! Lai gan viņi nebija vīrs un sieva, viņi turpināja lamāties un kliegt viens uz otru. Es nekad nezināju, kad un kur uzsāksies viņu kārtējā lielā kauja. Es pārnākot mājās no skolas bieži satapos ar skaļu lamāšanos. Mna mamma arī mīlēja piezvanīt tēvam uz sastāstīt pilnu galvu par viņas mīlas dēkām.

Kad es biju pieaugusi, nevienam no maniem vecākiem nebija veselīga, normāla uzvedība. Es atklāju, ka ēdiens man uz laiku var sniegt siltuma sajūtu, mīlestību, drošību un ēdiens kļuva par manu vecāku aizvietotāju. Es vienmēr ķēros pie tā, kad pasaule apkārt man kļuva satraucoša. Kad es jutos vientuļa, šokolādes cepumi piepildīja manu tukšumu  un ļāva man justies kā vienam veselumam. Kad manas bailes mani pārpildīja, saldais putukrējums deva man drosmi atgriezties manā haosa pilnajā mājā. Kartupeļu čipsi ļāva man neievērot pastāvīgo kliegšanu, un es viegli savus asaru plūdus varēju apturēt ar omes mājās gatavotajiem  našķiem. Es biju tik piepampusi, ka varēju pacelties gaisā kā dirižablis, bet šodien es esmu pateicīgs par to, ka es esmu ēdienatkarīgais. Disfunkcionālās izdzīvošanas iemaņas ļāva man pārdzīvot manas bērnības pārestības un neveselīgo ģimenes atmosfēru.

Kad man bija 13 gadi, es atklāju vienu interesantu joku. Ja es pēc lielas pārēšanās iebāžu mutē pirkstus, es varu izvemties! Es domāju, ka tas ir lielisks atklājums! Tagad es varu ēst visu, ko vien es vēlos un neraizēties par to, ka es varētu pieņemties svarā.

Mana māte vienmēr man aizrādīja par manu svaru. Viņa atkal un atkal atkārtoja, ka viņu mulsina tas, ka viņas meita ir tik milzīga savos apmēros. Manas jaunatklātās metodes dēļ es par mātes vārdiem diez ko nelikos zinis. Dēļ sava jaunā atklājuma es vairs neizskatījos pēc bifeļa – 6 mēnešu laikā es sāku izskatīties pēc koncentrācijas nometnes ieslodzītā. Es arī ievēroju to, ka ka es nejutu vairs tik ļoti to visu trakumu, kas darījās man apkārt mājās. Vemšana pēc ēšanas ļāva man psiholoģiski un emocionāli izvairīties no bērnības dienu realitātes.

Priekš manis ir interesanti – tas ir rādītājs tam, cik disfunkcionāla bija mana visa ģimene – ka tajā laikā neviens manā ģimenē neteica, ko man darīt, lai es spētu kontrolēt manas emocijas un svaru. Daži radinieki brīnījās, cik tas bija apbrīnojami, ka es varēju ēstu visu ko es vien vēlos un spēju palikt tik slaida. No ārpuses es izskatījos kā tipisks izstīdzējis tīnis. Neviens neredzēja, ka aiz šī izstīdzējušā tīņa slēpās bērns, kuram bija nopietni traucējumi.

Mana mamma nomira, kad man bija 16 gadi. Pēc viņas nāves mana kompulsīvā ēšana ar tai sekojošo vemšanu pastiprinājās. Beigās, ome no mammas puses, ar kuru es dzīvoju kopā, sāka saprast, ka kaut kas ir ļoti slikti.Viņa sāka sastādīt sarakstu ar ēdieniem, kurus es ēdu, un konfrontēja mani ar šo sarakstu.

Es jutu ļoti lielu kauna sajūtu un es lūdzu  Dievam, lai viņš kaut ko dara ar manu nekontrolējamo apetīti. Kad mana ome teica aptuveni šādi: "Tu esi visu apēdusi un mums pārējiem nekas nav palicis pāri! Tavas māsas ir jaunākas par tevi, un tavs uzdevums ir pieaugt un nerīkoties tik egoistiski” – pēc šādiem vārdiem es sāku pati sevi nīst.

Par atbildi tam visam es ņēmu un gandrīz "izvēmu zarnas” un šņukstēju, domājot, ka tas būtu jauki, ja es, tāpat kā mana māte, būtu mirusi. Es nevarēju saprast, kāpēc es apriju pilnībā visus gliemjus, kuri bija pakā un pārēdos visus čipsus, vai arī kāpēc es vēl joprojām ēdu pie pusdienu galda ilgi pēc tam, kad visi pārējie jau bija beiguši to darīt. Beigu beigās manas naksts lūgšanas nepalika neatbildētas – tām atbildēja Alkohola Dievs.

Vispirms es atklāju mana vectēva vīna maģiju dienā, kad nomira mana mamma. Es pasmaržoju to un ātri iedzēru, un vectēva vīns ļāva man pārdzīvot mātes bēres. Es ātri iemācījos, kāpēc viņš pacieš šī vīnas garšu. Es jutos labāk un atklāju, kad es dzeru vectēva vīnu, es vairs nejūtos tik izsalkusi.

Pēc manas mātes nāves, mani vecvecāki no mammas puses, dzina mūs prom  no mūsu dzimtās puses uz Kalifornijas  krastu, kur mēs pavadījām vasaru, dzīvojot viņu treilerī. Mēs daudz makšķerējām uz mola, ome mums līdzi iedeva vieglas pusdienas, tā lai mēs varam paēt makšķerējot. Kopā ar mūsu tunča sviestmaizēm, viņa vienmēr iedeva līdzi kaut ko manam opim – majonēzes burku pilnu ar lēto sarkanvīnu. Tas smaršoja kā saskābis un sapuvis auglis, taču manam opim tas patika, jo viņš to dzēra tonnām.

Kad ome konfrontēja mani par manu ēšanu, es sapratu, ka man ir kaut kas jādara, lai es varētu kontrolēt savu apetīti. Atcerējos, ko vīns izdarīja manam izsalkumam manas mātes bēru laikā, tas deva man ideju, kā to paveikt. Es nolēmu, ka pietiekami bieži iedzerot malku no tā es tik daudz neēdīšu. Sešpadsmit gados es regulāri dzēru lētu Kalifornijas sarkanvīnu.

Es nevarētu teikt, ka es pilnībā pārtraucu kompulsīvo ēšanu. Mani kompulsīvās ēšanas paradumi un tam sekojošā vemšana nokritās no divpadsmit reizēm dienā līdz sešām reizēm, tagad jau man bija 2 vecāku aizvietotāji – ēdiens un alkohols.Galu galā šie aizsargājošie vecāki  "iesēdās” manī un kļuva par pilnībā uzplaukušām atkarībām. Bet šajā laikā, tās bija mans glābiņš.

Dažus mēnešus vēlāk, tiesa nosprieda, ka man jādodas atpakaļ uz tēva mājām – es vēlējos labāk mirt. Es neticēju, ka esmu spiesta atgriezties tajā vājprātā, no kura, kā man likās, es jau biju aizbēgusi. Es lūdzos Dievam: "Vai Tev šķiet ka man nepietika?  Tu droši vien ienīsti mani, ja reiz sūti mani atpakaļ uz to elli. Ko es tādu drausmīgu esmu izdarījusi, lai būtu pelnīgusi kaut ko tādu?”

Laikā, kad es dzīvoju ar savu tēvu, mana bulīmija sita augstu vilni. Tad, kad visi bija aizgājuši gulēt, es arī zagu dzērienus no viņa bāra. Kā jau tīnim pieklājas, es alkoholu lietoju ne tikai kā vielu, kura nomāc apetīti – man alkoholu vajadzēja arī, lai es varētu normāli gulēt naktī. Alkohols man palīdzēja pārvarēt bailes no tumsas vai arī nakts šausmas, kuras man nakts vidū uzdzina aukstus sviedrus.

Mans tēvs atkal apprecējās un bija vardarbīgs un neuzticības pilns attiecībā pret savu  jauno sievu. Viņš bija tīrības fanātiķis, kurš pieprasīja man un manām māsām atkal un atkal tīrīt māju. Viņā ļoti stipri izpaudās kontrole attiecībā uz ēdienu. Mans tēvs skaitīja un mērīja  lielāko daļu ēdienu, kuri bija mājās. Maltītes laikā viņš lika mums izēst visu no šķīvja , stingri ierobežojot jebkādu našķu ēšanu pēc tam. Vienreiz vēlu naktī viņš mūs terorizēja, jo no ledusskapja bija pazuduši vairāki hotdogi.

Sišana, bļaušana, kaunināšana un seksuāla izmantošana tajā 9 mēnešu laikā, kad es biju pie tēva, bija vairāk nekā es varēju izturēt. Mēnešiem ejot uz priekšu, kļuva acīmredzams, ka mani vecāku aizstājēji, ēdiens un alkohols, vairs nedeva gaidīto efektu. Par laimi kāda maza dzīvības dzirkstele deva man drosmi un spēju apjēgt, ka man ir jābēg no tēva mājas. Es zināju, ka, ja es palikšu viņa mājā, kā viņš to sauca, es izdarīšu pašnāvību.

Ar ļaunprātīgas izmantošanas upura radošā ģēnija palīdzību, es izdomāju stāstu par to, ka es nevaru saprasties ar manu pamāti. Viņa bija tikai par astoņiem gadiem vecāka  nekā es un redzēja manī tiešu atgadinājumu par mana tēva pirmo sievu – manu mammu. Viņa bija ļoti priecīga un atbalstīja manu nodomu pamest mājas. Vēlu vakarā es ar autostopiem nokļuvu pie maniem vecvecākiem un nācu klajā ar šo izdomāto stāstu. Es nolēmu, ka man ir jādzīvo ar mana tēva vecākiem. Tomēr neskatoties uz to, ka vairums cilvēku uzskatīja, ka šis bija pareizs solis,  mans tēvs bija saniknots.

Kad es pametu viņa māju, viņš draudēja izmest visas manas drēbes uz ielas un tās sadedzināt. Pamatojoties uz manu iepriekšējo pieredzi, es zināju, ka viņš ir spējīgs uz šādiem darbiem, es nolēmu ka priekš manis un priekš drēbēm tomēr būtu labāk atrasties drošās rokās. Tā es te biju, stāvot uz pirkstgalierm un skatoties ārā pa logu, gaidot, kad parādīsies mana tēva mašīna uz vecvecāku mājas piebraucamā ceļa. Es no bailēm droši vien biju sastingusi.

Nomodā esot, es biju  nejūtīga, jo mani vecāku aizstājēji atkal mani aizsargāja no bērnības šausmām. Maniem vecvecākiem bija milzīgs grozs, pils ar mazām alkohola pudelītēm, kādas pārdeva lidmašīnās, un pieliekamais vienmēr bija pilns ar mājās ceptiem gardumiem, vai ar konservētiem augļiem. Es neko nejutu. Lai gan tēvs šovakar neparādījās , viss mainījās nākošajā vakarā.

Īsi pēc tam, kad pārrados pēc darba mājās, es atklāju, ka manu vecvecāku nebija mājās un tie nebija atstājuši par sevi nekādu ziņu, kur viņi bija. Pārbiedēta, nākamās dažas stundas es ēdu cik lien. Tad es pievērsos vienam no vecākiem – alkoholam – lai atkal spētu kontrolēt savas emocijas un savu kompulsīvo ēšanu. Šoreiz, tā vietā lai padarītu mani nejūtīgu, dažas unces viskija  padarīja mani histērisku, izsaucot man bailes, es jutu pilnīgu kontroles zudumu.

Pārbijusies un saindējusies, es nolēmu, ka man ir jāatrod tāda vieta, kur es varētu būt drošībā. Ar matu ruļļiem matos, es uzvilku tikai pidžammu, iesēdos mašīnā un devos uz mana puiša māju. Bet es to nesasniedzu. Es ietriecos divās stāvošās automašīnās un atklāju, ka manā priekšā ir policists.

Pēc tam, kad viņš pārbaudīja manu vadītāja apliecību, viņš nolēma piezvanīt manam tēvam paņēma mani un aizveda mani uz vecvecāku māju. Kad mēs ar tēvu braucām pa tumšu, tukšu ceļu, es biju tik ļoti pārbijusies kā nekad. Es vienapati biju ar cilvēku, no kura es visvairāk baidījos. Es zināju, cik nežēlīgs viņš varēja būt. Mans tēvs teica, ka es ar savu braukšanu esmu kādu nogalinājusi, taču es zināju, ka viņš melo.

Pēkšņi, zinot to ka viņš melo, mani pārņēma dusmas.  Pirmoreiz manā dzīvē – 19 gadu vecumā – es pieņēmu lēmumu, ka viņš nekad vairs man nepieskarsies. Pagātnē viņš mani ir sitis, pļaukājis, verdzinājis, nav ļāvis gulēt, un vardarbīgi izvarojis. Bet šoreiz,  kad  viņš tuvojās man, es ar pilnu vēzienu zvēlu viņam, cik jau nu piedzēries cilvēks vispār var zvelt. Diemžēl es netrāpīju. Viņš nogāza mani gultā un sasēja mani ar elektrisko vadu. Es sapratu, ka vienīgais veids, lai tiktu no tā ārā, ir izlikties, ka es esmu atslēgusies. Es aizvēru acis, tēlojot, ka man ir dzērāja miegs, un viņš pameta guļamistabu.

Kad es biju droša, kad mans tēvs ir aizgājis, es atsēju sev rokas, un zvanīju uz policijas iecirkni, lai uzzinātu, vai šodien apkārtnē nav bijuši kādi satiksmes negadījumi ar bojāgājušajiem. Policists, kurš pieņēma manu zvanu, teica , ka tādu nav bijis. Es jutu atvieglojumu, taču tajā pat laikā es biju dusmīga uz maniem vecvecākiem, sabiedrību un Dievu par to, ka viņi atļauj manam tēvam terorizēt mani. Guļot šeit tumsā, es zināju, ka neviens man nevarēs sniegt patvērumu un drošību – ne pamāte, ne vecvecāki, ne māsīcas, ne tantes un onkuļi, ne baznīca un pat ne policija.

Pēc gadiem, atveseļojoties no manas bērnības emocionālajām, psihiskajām un seksuālajām traumām, (viena no manām māsām arī atveseļojās), es apmeklēju bērnu aizsardzības dienestu, lai pastāstītu par tām šausmām, kuras es pārdzīvoju bērnībā. Kad es zvanīju, auksta un naidīga klerka balss vaicāja man:” Kāpēc jūs par to visu neziņojāt tad, kad Jūs bijāt jaunāka? ". Es atbildēju: " Kad es to mēģināju darīt, es tiku kaunināta, man teica, ka es meloju, vai ka es visu to izdomāju.”. Lieki teikt, ka sākotnējais stāstījums atrada vietu starp daudziem citiem tādiem pašiem stāstiem. Citiem vārdiem sakot, pat tad, kad es biju pieaugusi, ja neskaita manus draugus, ar kuriem mēs ejam pa atveseļošanās ceļu, maz bija tādu, kuri vēlējās dzirdēt par tām sāpēm, kuras es pārcietu jaunības gados.

Paldies Dievam par ēdienu! Laiku pa laikam ēdiens man sniedza patvērumu no tās elles, kādā es dzīvoju jaunībā. Priekš mums, ēdienatkarīgajiem, ir ļoti svarīgi saprast to, ka bez mūsu atkarīgās uzvedības, mēs nebūtu varējuši izdzīvot pieaugušo dzīvē. Daži no mums neieredz sevi par to, ka viņi ir atkarīgie, nemaz neapjaušot to, ka mūsu atkarība savā ziņā bija kā izdzīvošanas iemaņa, kura attīstījās gadiem ilgi tad, kad mēs bijām viegli ievainojami, vientuļi un apjukuši. Mums ir jābūt pateicības jūtām mūsu atkarībai par to, ka viņa deva mums iespēju izdzīvot grūtās situācijās.

Es pabeidzu augstskolu ar lielāko pagodinājumu un ieguvu  universitātes  stipendiju – tad es jau biju pilnīgā atkarības varā.  Laikā, kad es sadauzīju lūžņos manu automašīnu un konfliktēju ar savu tēvu, mani vecvecāki nolēma, ka visiem būtu labāk, ja es dzīvotu studentu kopmītnēs.

Sākumā man bija pamestības sajūta, bet īsi pēc tam, kad es tur biju man sākās nebijušas brīvības pieredze. Ar četru gadu mācību stipendiju, darbu uz pusslodzi un pabalstu apgādnieka nāves gadījumā, man bija pietiekami daudz finanšu, lai justos labi.

Protams es vēlējos specializēties psiholoģijā. Šim studiju veidam es trenējos no pieci gadu vecuma un biju jaunākais padomdevējs saviem  draugiem laikā, kad mēs augām. Protams, es slepus arī cerēju saprast, kas ar mani notiek.

Jebkurā gadījumā, es turpināju regulāri dzert  un kompulsīvi  ēst, tomēr atkarības vēl nebija manas dzīves centrā. Manas studijas kļuva par manu apsēstību. Studentu intelektuālā dzīve bija tā lieta, kura man palīdzēja justies drošībā. Man labi klājās manā kursā. Šajā laikā es kļuvu par  goda prezidentu sabiedrībā, un tiku ievēlēta par grupas vecāko. Man bija ļoti nopietni uzskati par dzīvi. Es jutos miljons gadu veca. Kad viņi dzēra, viņi labi pavadīja laiku. Kad dzēru es, man nāca virsū drūms garastāvoklis un pašnāvnieciskas tendencies.

Un tad pa šiem gadiem uzpeldēja vēl viena problēma. Pēc noskatīšanās, kā mani vecāki viens pret otru izturējās seksuālajā jomā un pēc tam, kad mans tēvs mani bija seksuāli izmantojis, es līdz nāvei baidījos pazaudēt jaunavību. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka Dievs niknumā mani visu notraipīs, ja es būšu kaut ko "visos veidos” darījusi ar kādu puisi. Vienreiz, kad ģimene atkal apvienojās, mēs ar vienu māsīcu spēlējām ķerenes apkārt gultai. Izrādās, ka mana pamāte visai ģimenei bija izstāstījusi, ka es esot mēģinājusi viņu pavest! Augstskolas laikā man bija vairāki puiši, taču man ar viņiem tik dikti nemaz negribējās tikties.

Vienreiz vakarā pēc koledžas es izgāju pastaigādies ar kādu futbola spēlētāju, un es domāju, ka esmu debesīs. Viņš bija dažus gadus vecāks un lielisks! Es sev kniebu, lai pārliecinātros, ka tas patiešām ir realitāte. Mēs un vēl kāds bariņš nolēmām aiziet uz koledžas bāru. Es biju nepilngadīga un nobažījusies, bet viņi pārliecināja mani, ka viss būs kārtībā. Kad mēs iegājām bārā, es ar šausmām atklāju, ka šajā bārā bija mans tēvs. Es sastingu un domās sev iegalvoju, ka mēs pametam šo vietu. Dažus mēnešus atpakaļ līdz manām ausīm nonāca baumas par to, ka mans tēv un pamāte esot teikusi cilvēkiem, ka man ir bijis sekss ar visu futbola komandu. Esot vēl jaunavai, mani pārņēma ārprātīga kauna sajūta, un pateicoties kompulsīvajai ēšanai es tiku tam pāri, "noēdot savas sāpes”, un atkal ķēros pie studijām.

Dēļ tā, ka bērnībā tiku seksuāli izmantota un pusaudža gados par seksa tēmu tiku kaunināta, šajā jomā man bija pamatīgs juceklis. Lielāko daļu laika es izmantoju ēdienu, lai būtu brašāka nekā puikas un būtu pilnībā apmierināta, savukārt brīvdienu vakarus es pavadīju savā istabā ar ēdienu pakām un lētu sarkanvīnu.

21 gada vecumā es apprecējos. Es laulībā devos visu iespējamo nepareizo iemeslu dēļ. Mans vīrs, Maikls, nāca no ļoti zolīdas ģimenes. Manā bērnībā pusdienas vienmēr bija kara lauks. Tādēļ es pat nebiju gatava pusdienot ar Maikla ģimeni. Tur nebija ne kliedzienu, ne asaru. Es gaidīju haosu, bet tas nesākās. Sākumā tas mani padarīja nervozu. Vēl vairāk mani mulsināja tas, ka Maikla ģimenes locekļi bija pieklājīgi, mierīgi un patiesi ieinteresēti uzklausīt viens otra viedokli, neatkarīgi no tā, vai diskusija bija par  skolu , darbu, politiku un citām ikdienas norisēm.  Manā ģimenē pusdienlaikā bija vaļā visi elles vārti, vai arī neviens vispār ne par ko nerunāja.

Man kā bērnam, vistrakākais kas varēja būt, bija pusdienošana klusumā. Klusums vienmēr nozīmēja dusmas, kliegšanas uzplūdus. Es atceros, kā tas patiesi bija tad, kad es pēc mātes nāves pametu bērnības dienu māju. Tieši pirms tam, kad es devos dzīvot uz tēva māju, es atgiezos mājā, un gāju no vienas istabas uz otru, sakot – attā. Es atceros, kā manas rokas skāra virtuves sienas, uz kurām bija palikuši pleķi no ēdiena. Mans tēvs bija bēdīgi slavens ar to, ka, ja viņam nepatika pusdienas, viņš meta manai mātei ar šķīvi, uz kura bija ēdiens.

Kopā ar Maiklu un viņa ģimeni manī parādījās stipra stabilitātes sajūta. Viņu dzīves bija sakārtotas, un bērni viņu ģimenē tika labi aprūpēti. Tas man ļāva justies mīlētai un drošībā, un šodien mēs par to jokojam, kā man tas bija – pierast pie šāda ģimenes modeļa. Sākotnēji es Maiklu apprecēju, lai aizbēgtu no savas ģimenes un gadiem ilgi es cilvēkiem teicu, ka gan mana māte, gan tēvs ir miruši.

Pēc koledžas es iestākos aspirantūrā, bet es nekad nebeidzu doktora programmu. Šajā laikā es aizgāju pie psihoterapeita, lai parunātu par savu alkoholismu un viņš mani nosūtīja pie psihiatrista, kura ārstēšanas metode ir dažāda veida zāles. Psihiatrists   izrakstīja man  dažādus antidepresantus, un teica, ka tas, iespējams, "ārstēs” manu alkoholismu. Terapija šajā laikā nozīmēja norādīto medicīnisku preperātu lietošanu psihiatra uzraudzībā un hipnozes seansus psihologa uzraudzībā.

Psihologs lika man apsēsties, lielā, mīkstā, melnā krēslā, un vienkārši pavaicāja man, kā man iet. Bet viņam neizraisīja nekādu interesi tas fakts, ka es vēmu 10 reizes dienā un pirms gulētiešanas dzēru daudzas glāzes ar lēto sarkanvīnu. Viņš arī zināja par to, ka mani abi vecāki bija alkoholiķi un ka mana māte nomira tad, kad es vēl biju tīnis, mēs nekad nepētījām to pamatīgo psiholoģisko traumu, ko manu vecāku alkoholisms man  bija nodarījis.

Es aizvēru acis, kā viņš man bija teicis, un izlikos nohipnotizēta. Lai gan tas izskatījās  kā skats no kaut kādas ziepju operas, šie triki uzlaboja manu garīgo veselību.

Varbūt kāds no jums pie sevis teiks: "Tīrās šausmas!  Mana bērnība nebija tik drausmīga! Kāds viņas traģiskajam stāstam ir sakars ar manu nespēju kontrolēt manu ēšanu?” Jums nav jānāk no tik trakas ģimenes kā manējā, lai jums būtu ēdienatkarība. Manas bērnības dienas traumas bija ļoti dziļas; ja jums ir problēmas ar ēdienu, diezgan liela iespēja ir tam, ka arī jūs esat uzauguši ar kaut kādu disfunkciju.

Ēdienatkarība ir sekas tam, ka bērnībā mēs nebijām spējīgi just visas savas jūtas. Nespēja paust skumjas, dusmas, vai bailes bija pamats mūsu atkarīgajai uzvedībai.

Manam dēlam Āronam ir 6 gadi, un viņš dara ļoti labu darbu – viņš izjūt visas savas jūtas. Kad viņš ir dusmīgs, to zin visi. Ja viņam ir strīds ar mani vai savu tēti, viņam nav ne mazākā kauna strīdēties ar mums.

Viņa vectēvs, Maikla tēvam, nesen bija slimnīcā. Ārons zvanīja savam opim Da, un viņš bija ļoti nomākts, kad opis Da neļāva viņam apciemot viņu slimnīcā.

Viņam neinteresēja, ko teiks slimnīcas policists par mazu bērnu intensīvās terapijas nodaļā. Aptuveni 10 minūtes viņš strīdējās ar mums, mēģinot pārliecināt paņemt viņu pie opja Da. "Mammu, tev nevajadzēs par mani raizēties!  Tētis var mani paslēpt, un es patiešām būšu kluss!”. Beigās viņš saprata, ka ir zaudējis šo kauju un ar asarām acīs viņš teica: "Es gribu Da”.

Skatoties uz mani ar lielām, skumjām, zaļām acīm viņš teica: "Mammu, man pietrūkst opis Da! Vai viņš nomirs? Es negribu, ka viņš mirst.” Cik daudziem no mums bija dota iespēja  un brīvība, jūtoties drošam, paust visas šīs jūtas kad vien tas ienāk galvā?

Mums ir jāsaprot, ka pat tad kad "ģimenes sistēma” ir disfunkcionāla, šādai ģimenei nav obligāti jābūt sliktai. Pārāk daudziem cilvēkiem vārds disfunkcionāls asociējas ar vārdu slikts. Daudzi no jums iespējams nāk no tādām ģimenēm, kur jūs saskārāties ar tiešu ļaunprātīgu izmantošanu. Daži no jums iespējams ir saskārušies ar netiešu vai netīšu ļaunprātīgu izmantošanu.

Vēlāk mēs aplūkosim atšķirību starp tiešu un netiešu izmantošanu, bet laikam ejot, mēs saprotam, ka ēšanas atkarība ir sekas tam, ka mēs esam uzauguši ģimenē, kura ir cietusi no kaut kāda veida disfunkcionalitātes.

Ēdienatkarība arī ir izdzīvošanas iemaņa, kura mums ir parādījusies un attīstījusies bērnībā – tā parādīja mums izdzīvošanas līdzekli, kad mums nebija ļauts justies tā kā mēs attiecīgajā mirklī jutāmies.

Šeit kāds no jums varbūt teiks: " Uzgaidiet mirklīti! Man ēdienatkarība parādījās un kļuva par problēmu tad, kad es biju jau pieaudzis. Gadiem ilgi man bija 10 numurs, bet pēc divu bērnu piedzimšanas es kļuvu tik resna!” Taču ir ļoti daudz un dažādi ēdienatkarības veidi, mēs varam no ekstrēmas diētas uzreiz pāriet pie kompulsīvas ēšanas un tad sākt sporta zālēs nesaprātīgas fiziskas nodarbības. Daudziem no mums ir kļūdaina izpratne par to, kāds īstenībā daudzus gadus ir bijis mūsu  ķermenis. Lielāko daļu mūsu dzīves mūsu svars gāja te aukšā, te lejā, un reti bija tie mirkļi, ja tādi vispār bija, kad mēs bijām apmierināti ar mūsu fizisko izskatu.

Zemāk minētās situācijas var radīt ģimenē disfunkcionalitāti.

Uzsākot jūsu atveseļošanās ceļojumu, apskatīsim koncentrēti šī situācijas.

Atzīmējiet katru, kura attiecas uz jums.

-          alkoholiķis vecāks vai vecvecāks;

-          narkomāns vecāks vai vecvecāks;

-          alkoholiķis vai narkomāns brālis vai māsa;

-          vecāks vai vecvecāks, kuram ir (bija) ēdienatkarība: anoreksija, bulīmija, apsēstība ar fiziskiem vingrinājumiem, apsēstība ar diētām, kompulsīvā ēšana, nepastāvīgs svars;

-          vecāki vai vecvecāki ar novecošanas peripētijām vai nāves bailēm;

-          vecāks – darbaholiķis, kurš birojā strādā vairā par 44 stundām nedēļā vai arī tam mājās ir tik daudz darba, ka neatliek laika veselīgai, privātai komunikācijai;

-          vecāku šķiršanās, pat ja šķiršanās bija draudzīga;

-          kāda vecāka nāve bērnībā;

-          dzīvošanu ar kādu no vecākiem, kurš ir ļoti slims;

-          dzīvošana ar tādu vecāku, kurš cieš no hroniskas, neizārstējamas slimības;

-          dzīvošana ar vecāku, kurš ir garīgi slims;

-          nabadzībā pavadīta bērnība;

-          adopcija -  tā ir atteikšanās no bērna dzimšanas dienā, pat ja vecāki, kuri adoptēja bērnu, bija mīloši un rūpējās par bērnu;

-          brāļa vai māsas nāve jaunībā;

-          dzīvošana kara apstākļos – Vjetnama, Pirmais un Otrais pasaules kari;

-          Holokausta pārdzīvošana vai tādu vecāku bērns, kuri bija traumēti kara laikā;

-          dzīve ar vecākiem, kuri bija uzauguši ar atkarīgiem vecākiem;

-          dzīve ar vecākiem, kuri bija fiziski, emocionāli vai seksuāli ļaunprātīgi izmantoti jaunībā;

-           fiziskas, emocionālas vai seksuālas izmantošanas upuris jaunībā no kāda ģimenes locekļa vai svešinieka puses;

-          dzīvošana ar vecākiem, kuri ir seksa atkarīgie; kuriem ir ārlaulības sakari, kuri pārmērīgi aizraujas ar pornogrāfiju un tamlīdzīgām filmām, vai arī sūdzas par kādām seksuālām novirzēm;

-          uzauguši reliģiskā atkarībā – dzīvē visas norises ir pakārtotas reliģijai vai kādai organizācijai, kura ir neiecietīga pret citiem viedokļiem un domām vai kultūrām ārpus attiecīgās organizācijas. Izmanto  Dievu, Bībeli, vai citus reliģiskus simbolus, lai ar to palīdzību kontrolētu cilvēkus;

-          vecāki, kuriem ir problēmas ar likumu, vai tādi, kuri ir/bija ieslodzījumā;

-          dzīvošana ar vecākiem, kuriem ir kauna sajūta par savu etnisko izcelsmi vai reliģiju;

-          dzīve ģimenē, kurai ir finansiālas problēmas dēļ ekonomiskās depresijas, ekonomikas recesijas vai dēļ dabas katastrofām, tādām kā plūdi, zemestrīce, vētras, vai sausuma.

Šādas dzīves situācijas ir piemērs tādām lietām, kurām ir dramatiska ietekme uz ģimeni. Viņas ne tikai tieši iespaido ģimeni, un ja šādas lietas netiek atrisinātas, tad tās var pat iespaidot nākamās paaudzes. Mums ir svarīgi zināt to, ka  ģimenes disfunkcionalitātes rezultātā mums jaunībā parādījās noteikta veida izdzīvošanas iemaņas, kuras palīdzēja mums izturēt šo disfunkciju. Mūsu ēdienatkarība  var būt attīstījusies jau jaunībā vai tad, kad mēs jau bijām pieauguši kā rezultāts tam, ka mums nebija tādu iemaņu, kas varētu mūs izvest cauri daudzajām dzīves peripetijām un krīzēm. Atkarība mūsu dzīvēs bieži vien ielauzās tad, kad  mums bija skumjas vai arī dzīvē notika lielas pārmaiņas. Atkarība palīdzēja mums pārdzīvot šīs stiprās jūtas, jo mēs nemācējām to izdarīt veselīgā veidā.

Nākošajās nodaļās mēs redzēsim, kas tad īsti notiek ar jūsu ēšanu (vai badošanos). Ne jau ēdienā ir problēma. Ēdiens ir tikai simptoms daudz lielākām problēmām, kuras  ir nepieciešams atrisināt. Ar ANĒ 12 soļu palīdzību mēs ne tika apskatīsim mūsu atkarības izcelsmi, bet arī to, kā viņa funkcionēja kā izdzīvošanas mehānisms.

Jūs uzsāksiet rakstīt savus pierakstus, kuros jūs pastāstīsiet, kā jūs kļuvāt par ēdienatkarīgo. Neraizējieties par jūsu rakstīšanas prasmi un nesatraucaties par to, ja jūsu rakstītais nav pilnīgi perfektā kārtībā un vienā rāvienā. Vienkārši sāciet pats sev stāstīt stāstu par jūsu ēdienatkarību. Rakstot, iespējams, jūs atcerēsieties daudzas savas dzīves situācijas. Jums ar visu nav jātiek galā uzreiz. Tas var jums laupīt drosmi iet tālāk un jūs emocionāli pārslogos. Ja jūs uzsāksiet rakstīt savu stāstu tieši tagad, jums būs informācija, kura palīdzēs jums strādāt ar šo grāmatu un jūsu atbalsta grupās.

Es ar iepriekš uzrakstīto padalīšos sekojošā grupāPaņemt šo grāmatu un iziet tai cauri, pildot uzdevumus – tas prasa lielu drosmi. Ņemot vērā iepriekšteikto, ļaujiet man jūs apsveikt par to, ka jūs paši sevi mīlat, jo vēlaties saglabāt jau sasniegto un turpināt atveseļošanos. Daudz vieglāk ir dzīvot problēmā, nekā iepazīt nepazīstamu problēmas risinājumu. Tomēr risinājuma atrašana prasīs no jums pilnīgi izpētīt jūs un būs nepieciešama vēlme veikt izmaiņas – tās dāvanas, kuras jūs saņemsiet kā šī ceļojuma rezultātu, ir tā vērtas.
Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (11-Sep-2013)
Skatījumu skaits: 612 | Atslēgvārdi: anoreksija, bulīmija