Ceturtdiena, 21-Sep-2017, 3:25 AM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Murgs (frut.lv)

Pirms gada Dina Krustiņa (23) kļuva par anoreksijas upuri. Viņai izdevās izrauties no slimības valgiem ar ārstu un ģimenes atbalstu.

Ooo, paskaties, tas taču ir zirnekļcilvēks, kāda briesmone, skelets!…— šādiem vārdiem divdesmit divus gadus veco Dinu Krustiņu pagājušajā vasarā uz ielas bieži apveltīja garāmgājēji. Pēc visa notikušā uz sarunu redakcijā pirms pāris nedēļām jaunā sieviete ierodas vieglā solī. Brūnās skaistās acis dzīvespriecīgi staro. Brūnos toņos ieturētais tērps Dinai ļoti piestāv, blūze un īsie svārciņi aptver meitenīgu augumu, kurā jaušamas sievišķīgas aprises.

Janvāra beigās Diena uzsāka diskusiju par anoreksiju un bulīmiju — slimībām, kas izposta daudzu jaunu meiteņu dzīvi. Dina atrakstīja vēstuli, kurā īsi un atklāti pastāstīja par savu saslimšanu un izveseļošanās gaitu. Viņa atzinās, ka vēstuli rakstīt pamudinājusi vēlēšanās palīdzēt citām meitenēm izvairīties no nelaimes, kas bija skārusi viņu.

JUTĀS BRĪVA

Klausoties Dinā, grūti noticēt, ka viņa stāsta par sevi. Meitene, šķiet, apzināti noglabājusi dvēseles dzīlēs no dzīves norakstīto laiku un par slimības norisi stāsta kā par kinoteātrī redzētu šausmu filmu, kuras briesmīgos piedzīvojumus var viegli aizmirst, pēc seansa izejot uz ielas. Taču dzīvē tā nemēdz būt. Man gandrīz nav jāuzdod jautājumi, Dinas stāsts rit raiti, un es nodomāju — droši vien šo notikumu secību viņa ne reizi vien atkārtojusi gan psihiatram slimošanas laikā, gan psihoterapeitam, ar kuru viņa reizi nedēļā joprojām turpina tikties.

Dina Krustiņa nenoliedz, ka slimību izraisījis apstākļu kopums. Galvenokārt tomēr tās bija problēmas, kas pagājušā gada martā sākās ar draugu. Viņa skaidro: "Es vienmēr esmu bijusi tāda šustra dāmīte, ģimenes un draugu atbalsts, kam visi nāk un klāsta savas problēmas, un es arī visus uzklausīju, bet par sevi stāstīju reti. Kad sāka jukt attiecības ar draugu, es atradu mazohistisku veidu, kā sev pievērst uzmanību.”

Dinai bija divdesmit divi gadi un piepildīts dzīves laiks — viņa mācījās Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, sportoja, strādāja (un joprojām strādā) SIA Metrum. Pārsteigums visiem bija slaidās Dinas lēmums martā sākt tievēt. Toreiz vēl viņa dzīvoja pie drauga. Dina smējās, ka tuvojas Lieldienas, un tas būšot viņas gavēnis. Taču badošanās ieilga. Aprīļa beigās Dina darbā noģība, un māsīca Laura viņu pārveda pie sevis, jo kā anoreksijas slimnieku lielākā daļa arī Dina savu vistuvāko cilvēku — mammu uzskatīja par vislielāko ienaidnieku. Strauji mainījās Dinas raksturs, viņa kļuva kašķīga, neiecietīga, gražīga, neaprēķināma, visus nemitīgi komandēja. Lai gan Dina miesās dila acīm redzami, viņa sevi joprojām uzskatīja par ļoti skaistu, nemitīgi apgalvoja, ka ar viņu viss esot kārtībā. Laura atceras: "Es, mamma, draugi, kas Dinai kaut ko aizrādīja, bija tie sliktie, bet uz viņu jau bija pat pretīgi paskatīties — Āfrikas bada cietēji izskatās labāk!”

Kad bija jāraksta bakalaura darbs, Dina paņēma atvaļinājumu. Viņa apgalvo: "Pirmo reizi dzīvē jutu, ka galva kļuvusi brīva no dažādām domām, ka man ir viegli rakstīt, mans prāts strādā kā pulkstenis.”

Dina joprojām katru rītu devās skriet, reizi nedēļā apmeklēja baseinu un rakstīja bakalaura darbu. Kad tuvinieki un draugi arvien uztrauktāk mēģināja pievērst Dinas uzmanību savam izskatam, jaunā sieviete spītīgi turējās pie pārliecības — sak, es taču labāk zinu, kā pati jūtos! Dina atceras: "Man nekas nesāpēja, un es cītīgi turpināju neēst. Kad uz notiekošo man aizrādīja labākā draudzene, es pārstāju ar viņu kontaktēties. Citi draugi, kas to redzēja, baidījās saraut ar mani attiecības un vairs man neko neteica.”

Anoreksija ir viltīga un neatlaidīga psihiskas dabas slimība, kas izpaužas kā ēšanas traucējumi. Tā zogas upurim no muguras soli pa solim, atņemot spēkus un enerģiju un pamazām deldējot viņa miesu. Slimnieks strauji var zaudēt pat līdz piecdesmit procentiem no svara, tāpēc šai slimībai nereti ir letāls iznākums. Taču cilvēkam saglabājas pārliecība, ka ar viņu viss ir kārtībā. Anoreksijas slimniecēm (parasti slimība skar pubertātes vecumu sasniegušas meitenes un jaunas sievietes līdz 24 gadiem) ir nāvīgas bailes no pieņemšanās svarā pat par pāris gramiem.

KRITISKAIS PUNKTS

Līdz Jāņiem Dina uzrakstīja bakalaura darbu, aizstāvēja to, saņēma augstu novērtējumu — astoņi un bija šķietami laimīga. Taču izlaiduma dienā 27.jūnijā viņa jau bruka kopā — "Universitātes Lielajā aulā pēc diploma es burtiski aizstreipuļoju, vairs nebija spēka. Līdz slimībai svēru 63 kg, jūnijā jau biju zaudējusi vienu trešo daļu no svara.”

Dina ilgi nebija satikusi kursa biedrus. Meiteni ieraugot, viņi nespēja noslēpt bailes un apmulsumu.

Sākās problēmu loks, kuram iziet cauri visas anoreksijas slimnieces. Dina atceras, ka toreiz vairs neskatījās spogulī, saasinājās attiecības ar tuviniekiem, vairs nederēja neviens apģērba gabals un viņa sāka iepirkties bērnu apģērbu veikalā, kur pārdod 32.izmēra drēbes. Jaunā sieviete pilnīgi pārstāja rūpēties par sevi un grima arvien dziļākā apātijā: "Es atstāju sevi satraukto tuvinieku ziņā, jo biju kā mazs bērniņš, ar kuru katrs var darīt, ko vēlas, taču spītīgi turējos pretī jebkuram ieteikumam doties pie ārsta.” Māsīca Laura, pie kuras Dina dzīvoja, atceras, ka jūnijā un jūlijā meitene dienā apēda labi ja divas ēdamkarotes zupas vai salātu. Kā pusaizmigusi viņa staigāja pa māju un emocionāli ne uz ko vairs nereaģēja. Jūlijā tuvinieki uz piecām dienām iekārtoja meiteni Infektoloģijas slimnīcā, lai pārbaudītu viņas veselības stāvokli. No badošanās sākuma līdz nokļūšanai slimnīcā bija pagājuši nepilni pieci mēneši. Dina bija zaudējusi jau 25 kg svara. Taču analīzes nebija tik sliktas, kā varēja gaidīt. Dina to skaidro ar savu stipro sportistes gaitās norūdīto organismu. Infektoloģijas slimnīcā Dinu konsultēja arī psihiatrs, kas izrakstīja antidepresantus un ieteica turpināt ārstēties Psihoneiroloģiskās slimnīcas 20.nodaļā, piebilstot, ka konkrētajā situācijā tā ir viņas vienīgā iespēja.

Dina atceras: "Es, protams, agresīvi paziņoju, ka neiešu uz psiheni. Kā daudziem cilvēkiem, man par šo slimnīcu bija izveidojies savs stereotips — ka tur visi sēž aiz restēm un staigā strīpainās pidžamās vai dzīvo, sasieti trako kreklos.”

KULINĀRES PIEDZIMŠANA

Kad Dina iznāca no Infektoloģijas slimnīcas, ar viņu notika brīnumaina pārvērtība. Laura tikai tagad var par to atļauties pasmaidīt: "Dina sāka nodarboties ar ēst gatavošanu. Tā bija kulinārijas augstā māksla. Viņa lasīja tikai pavārgrāmatas un gatavoja ēdienus pēc vissmalkākajām receptēm. Viss jau būtu jauki, ēdieni bija tiešām garšīgi, bet viņa pati neko no tā visa neēda!”

Laura saprata, ka tā turpināties nevar. Viņai auga bērni, tie platām acīm skatījās uz skeletu, kas staigāja pa māju un varēja kuru katru brīdi nomirt! Laura bija tuvu izmisumam, nemitīgi uzmanot Dinu — ēdīs kaut ko vai atkal blēdīsies?

Vaicāju Dinai — vai ēdiena smarža viņu nemaz nekairina? Dina skaidro: "Tas klikšķis galvā no apziņas pilnībā izslēdza ēst gribēšanu. Ēdu tikai tāpēc, ka man to lika darīt. Arī tagad man ēstgribas sajūta tā pa īstam nav atgriezusies.”

Dina atzīst, ka līdz slimībai viņa prata izvārīt tikai makaronus, bet te pēkšņi notika dīvainas lietas: "Es ar patiku no rīta līdz vakaram rosījos virtuvē! Sāta sajūtu radīja pati darbošanās. Protams, nogaršoju, ko gatavoju, bet tūlīt pat spļāvu visu laukā.”

Tolaik Dinas tuvinieki jau bija "uzrakuši internetu”, meklējot anoreksijas ārstēšanas iespējas. Meitene skaidro: "Latviešu valodā internetā nevarēja atrast pilnīgi neko, toties Amerikas un Skandināvijas lapās bija plaša informācija angļu valodā. Taču es joprojām spītīgi turējos pie pārliecības, ka esmu visgudrākā, un neko nelasīju. Tagad zinu, ka slimība sākas ar klikšķi galvā — es taču jūtos labi, kāpēc man būtu kaut kas jālasa?”

Tad Laura kategoriski pateica — es negribu, ka nomirsti manu acu priekšā, jādodas pie psihoterapeita! Dina saprata, ka Laura vairs nejoko, un negribīgi piekrita doties pie ārsta. Viņa neslēpj, ka — "ar psihoterapeitu mēs divos pirmajos piegājienos nošāvām greizi”. Kontakts ar ārstiem, kuru vārdus Dina nevēlas nosaukt, neradās, tāpēc Dina dzēra Infektoloģijas slimnīcā ieteiktos antidepresantus, kaut ko mazliet ēda, bet — pavisam nedaudz. Laura Dinu aizveda pie diētas ārsta Anda Brēmaņa, bet viņš viens jaunajai sievietei palīdzēt nevarēja, bija nepieciešama kompleksa ārstēšana, kur galvenā loma būtu psihiatram. Dina tam nepiekrita.

Māsīcas Lauras ģimenē Dina kļuva par trešo bērnu: "Es tajā laikā izskatījos kā pusaudze, ārsti desmit gadus vecāko māsīcu, ar kuru gāju pie ārstiem, sauca par manu mammu. Laura pacietīgi rūpējās par mani kā par meitu, pieciešot manus stiķus un niķus. Tikai tagad es saprotu, cik Lauras ģimenei bija grūti to visu izturēt.”

Laura un viņas vīrs Arturs daudz strādāja, tomēr Laura centās uzmanīt, lai māsīca ik pa trim stundām kaut ko ieēd. Dina strīdējās pretī, izvairījās un meloja. Teica, ka ēdusi biezpienu. Laura nenoticēja, nosvēra biezpienu un pieķēra Dinu melos. Un tā katru dienu — maijs, jūnijs, jūlijs. Draugi uzstājīgi mudināja Lauru, lai viņa dzen Dinu no mājas laukā, citādi pati nojuks.

Dina izdila tik ļoti, ka iet ar viņu pa ielu bija kauns. Viņa vairs nespēja koncentrēties, nevarēja lasīt grāmatas un skatīties televīziju: "Valkājos pa māju, taisīju ēst, bet vasara gāja garām.”

Augusta sākumā tuvinieki Dinu ar ģimenes ārsta norīkojumu aizgādāja uz neirožu klīniku Dzintaros. Dinai klīnikā nepatika: "Tur kundzītes brauc ārstēt depresijas. Man paziņoja, ka ar mani tur neviens nedarbosies. Tā ir laba iestāde, taču man nederēja. Tās pašas dienas vakarā atgriezos.”

PĒDĒJĀ CERĪBA UN GLĀBIŅŠ

Dina Krustiņa atzīst, ka viņu izglāba psihiatre Zigrīda Tarande, pie kuras Lauras vīrs Arturs 10.augustā Dinu aizveda uz konsultāciju dakteres privātpraksē. Tarande bija gatava Dinu ārstēt Psihoneiroloģiskās slimnīcas 20.nodaļā, kur viņa pati strādā un medicīniskais personāls var nodrošināt šādu slimnieku aprūpēšanu. Dinas svars tolaik bija 38 kg. Daktere konstatēja, ka Dina jau atrodas uz galējās robežas. Protams, atkal bija lielas asaras un brēka, taču Laura nocietinājās un aizveda Dinu uz slimnīcu kā uz bērnudārzu. Dina atceras: "Es tiešām uzvedos kā mazs bērns, jo biju pārliecināta, ka tuvinieki grib mani iespundēt psihenē, un pretojos ne pa jokam. Tomēr mani ar mantiņām aizveda uz 20.nodaļu, kur es pilnā kaklā bļāvu, lai mani ņem projām. Beidzot samierinājos, ka palikšu tur divas nedēļas.”

Dina slimnīcā iestājās augusta vidū. Divdesmitā ir tā saucamā brīvā nodaļa. Pacienti tur uzturas savās drēbēs un var iet pastaigāties parkā, skatīties televizoru, satikties ar tuviniekiem. Dina sāka rakstīt dienasgrāmatu, staigāja pa slimnīcas skaisto parku, baroja pīlītes, lasīja grāmatas, pie viņas katru dienu brauca draugi, Laura, mamma un citi tuvinieki. Taču ēst negribējās: "Varēju stundām ilgi knibināt bļodā dažus griķu graudiņus.”

Nodaļā valdīja sirsnīga atmosfēra. Slimnieki jutās kā ģimene, jo daudzi tur atgriežas atkal un atkal. Nodaļā ārstējās aptuveni divdesmit jauku cilvēku. Vecāki kungi un kundzes Dinu sauca par bērniņu, mazmeitiņu vai balerīnu, jo "biju drausmīgi izģindusi”! Par viņu uztraucās, uzmanīja, lai Dina vismaz kaut ko ieēd. Dina atzīst, ka slimnīcā viņa ieguva labu dzīves pieredzi. Kopā ar Dinu nodaļā ārstējās kāda viņas vienaudze, kas sirga ar bulīmiju, katru dienu ēda daudz un ātri un tūlīt skrēja uz tualeti visu izvemt. Citai bija bulīmija kopā ar anoreksiju. Viņu bija pametusi ģimene, negribēdama noņemties ar gražīgo būtni. Dina pauž: "Es uz visu skatījos kā no malas un tik vien sapratu, ka negribu, lai ar mani tā notiek. Baidījos, ka tuvinieki mani te pametīs uz visiem laikiem. Dzēru zāles un pamazām atkal sāku vērot sevi spogulī, mazliet uzkrāsojos un savas treniņbikses nomainīju ar smukākām drēbēm. Daktere Tarande teica, ka tās esot pirmās izveseļošanās pazīmes.”

Oktobra beigās Dina iznāca no slimnīcas. Viņa bija kļuvusi mierīgāka, līdzsvarotāka. Tomēr ēstgriba neatjaunojās.

LAURAS SALĀTI

Taču Dina lēnām sāka atgūt pašpārliecinātību. Tam bija pamats — viņa bija beigusi Universitāti, joprojām skaitījās darbā SIA Metrum, un darba devēji bija ļoti pretimnākoši. Darbā Dina atgriezās pamazām. Sākumā viņa aizgāja, pāris stundu pasēdēja, bet, jūtot, ka vēl nevar koncentrēties, aizgāja. Nākamajā dienā nāca atkal. Laura kreņķējās, ka slimība nav pieveikta, jo ārstēšanās laikā Dinas svars nebija pieaudzis ne par gramu! Dina atkal turpināja izlocīties un niekoties ar ēdienu, ēda tik maz, ka letāls iznākums nebūtu ilgi jāgaida. Laura saprata, ka arī viņas spēki, cīnoties ar Dinas slimību, izsīkst. Viņa saņēmās un kādu dienu skarbi pateica: "Tu necieni sevi un necieni nevienu no mums. Tu neesi pelnījusi, ka mēs noskatāmies, kā tu tīšām beidz sevi nost. Ej no šejienes projām!”

Acīmredzot tieši tas bija lūzuma brīdis visā ieilgušajā slimības gaitā, jo Dina atcerējās palātas biedreni, no kuras bija novērsusies ģimene. Dina par visu vairāk baidījās palikt pavisam viena. Arī zāles bija paveikušas savu, viņa vairs nebija tā niķīgā būtne, kas vasaras mēnešos bezmērķīgi klīda pa māju un visus komandēja. Patiesa izmisuma un baiļu mākta, Dina piegāja pie ledusskapja, paņēma bļodu ar salātiem un izēda! Tie bija Lauras taisīti salāti — rīsi, šprotes, sīpoli, vārīta ola, majonēze — tāds ķausis!

Tagad Dina ēd smalkmaizītes, zivis, olas, kuras agrāk neesot ēdusi, viņai garšo piena produkti. Taču slimības laikā Dina kļuvusi par veģetārieti! Viņa jau atguvusi normālu svaru. Joprojām reizi nedēļā apmeklē psihoterapeiti Siguldā: "Ir tik jauki izrauties no ikdienības un izrunāties ar cilvēku, kas par mani zina pilnīgi visu.” Līdz martam Dinai vēl jādzer antidepresanti, tad varēs no tiem atteikties.

Atvadoties Dina Krustiņa lūdz pateikt meitenēm un jaunajām sievietēm, ka anoreksija ir ļoti bīstama slimība, tāpēc palīdzība jāmeklē nekavējoties. Dinai pagaidām izdevies izrauties no slimības valgiem. Viņa atkal strādā, sporto, tiekas ar draugiem un cer, ka tikusi galā ar šo kaiti uz visiem laikiem, tomēr pilnīgi droša par to viņa nav. Anoreksija mēdz atgriezties pie saviem upuriem.

Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (11-Sep-2013)
Skatījumu skaits: 542 | Atslēgvārdi: anoreksija