Trešdiena, 22-Nov-2017, 8:16 PM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Mēs neesam citplanētieši (diena.lv)
Anoreksijas slimnieki nezina, kur meklēt palīdzību un atbalstu, un bieži to nemaz nemeklē.

Agnese (tas nav meitenes īstais vārds) visu dzīvi mocījusies ar mazvērtības izjūtu, jo vienmēr bijusi stipri apaļīga. Pirms trīs gadiem viņa bijusi 1,69 metrus gara un svērusi 86 kilogramus. Vēlēdamās novājēt, Agnese 25 gadu vecumā sāka diētu un trīs mēnešos zaudēja 37 kilogramus. Tagad viņa zina: "Neēšanu grūti izturēt pirmās trīs dienas. Kad pēc divām nedēļām redzi spožus rezultātus, tad - tikai uz priekšu! Kad esi izturējusi mēnesi, tad vairs gribēdams nevari atsākt ēst. Novājēšanai izmēģināju visus līdzekļus - vemšanu, caurejas zāles, ābolu etiķi un vēl daudz ko citu, un pēc trim mēnešiem mans paskats bija briesmīgs. Izskatījos kā ģindenis, bet smadzenes atsacījās uzklausīt draugu brīdinājumus." Agnese piebilst, ka badojoties viņa turpināja studijas maģistratūrā, strādāja radošu darbu un regulāri apmeklēja sporta zāli un pirti. Izārstējās Druskininkos Pēc trīsarpus mēnešiem Agnese "norāvās". Viņai sākās bulīmijas lēkmes: "Sāku ēst un ēst, un vienā brīdī likās, ka kuņģis tūlīt pārsprāgs". Agneses ģimene nebija ne ar ko tamlīdzīgu saskārusies un sāka uztraukties par viņu. Agnese nevienu neuzklausīja. Taču reiz viņai palika slikti ar sirdi, un tad "es šausmīgi nobijos un sāku meklēt izeju no situācijas". Paziņas viņai ieteica meklēt palīdzību psihoneiroloģiskajā slimnīcā, taču Agnese uzskata, ka tās palīdzība nepieciešama tiem, kuri nesaprot, ka viņi ir slimi, turklāt "man slimnīca Tvaika ielā ir tāds baiss bubulis". 

Internetā sākusi sarakstīties ar anoreksijas un bulīmijas slimniekiem un galu galā sameklējusi sanatoriju Lietuvā, Druskininkos, kurā ārstē psiholoģiskas slimības. Viņa tikās ar psihoterapeitu un pēc viņa ieteikuma izvēlējās sev tīkamu ūdens terapiju - pirtis, baseinu piecas reizes dienā, dažādas ietīšanās procedūras, minerālā ūdens kūres, arī masāžu. Agnese atceras: "Galvenais - tur mani neviens nespieda ēst, visur skanēja mūzika, ārā čivināja putni, mani ietekmēja arī apstākļu maiņa un tas, ka biju projām no savējiem." Kad reiz atkal Agnese jutās patīkami pārgurusi, viņa konstatēja, ka "man pēkšņi sāka gribēties ēst". Druskininkos Agnese pavadīja divas nedēļas, par katru nedēļu samaksājot 200 eiro. Pašlaik Agnese atkal strādā un viņas svars ir 86 kilogrami, un tagad viņa ar to ir apmierināta. 

Viņa vērtē iepriekšējo dzīves posmu: "Es nepārkāpu robežu, aiz kuras atslēdzas saprāts, tāpēc izdevās izķepuroties. Taču tagad zinu, ka neviens nav pasargāts no anoreksijas vai bulīmijas." Pēc piedzīvotā Agnese ar sarūgtinājumu secina: "Man rodas iespaids, ka anoreksijas un bulīmijas slimnieki Latvijā ir kā citplanētieši, neskatoties uz to, ka mūsu ir daudz. Par to liecina sarakste internetā un tur publicētās nelaimīgo meiteņu dienasgrāmatas. Turklāt daudzas meitenes sevi neuzskata par slimām, viņas nevēršas pie ārsta. Es piederu pie uzcītīgām jaunām karjeristēm, perfekcionistēm. Man arī likās, ka nekas tāāāds uz mani neattiecas. Tagad neesmu pārliecināta - pēc gada, desmit vai divdesmit atkal var notikt klikšķis smadzenēs, bet Latvijā šādiem cilvēkiem nav pienācīga atbalsta, nav kur vērsties pēc palīdzības." 

Nepieciešama sadarbība 

Bailes no svara pieauguma cilvēkus mākušas jau tūkstošiem gadu senā pagātnē, taču termins anorexia nervosa pastāv tikai kopš 1874.gada. To ieviesa karalienes Viktorijas ārsts Viljams Gulls. "Anoreksija nav vienkārši cilvēka vēlme kļūt slaidākam, bet gan slimīga pārliecība par savu resnumu. Ar anoreksiju slimu cilvēku nav iespējams pārliecināt par viņa maldiem," stāsta psihiatre Zigrīda Tarande. "Pat tad, ja slimnieka ķermeņa svars jau būtiski atšķiras no normālā, viņš stūrgalvīgi turpina badoties. Līdz ar to pilnīgi iespējams pat letāls iznākums. Ik pa brīdim presē parādās raksti par šo nopietno slimību, un mediķi ir gatavi sniegt palīdzību. Tomēr slimnieku skaits neiet mazumā, bet valsts atbalsts netiek sniegts pilnībā, piemēram, ne ambulatori ne stacionāri netiek finansēta psihoterapeitiskā palīdzība. Slimības ārstēšanā nepieciešama, piemēram, psihiatru un psihoterapeitu cieša sadarbība, liels ģimenes atbalsts un izpratne par notiekošo. Bieži tieši ģimene, uzzinot, ka meitu sūta konsultācijai pie psihiatra, kategoriski sāk iebilst - kur nu pie psihiatra, sabojāsi visu dzīvi! Tikmēr meitenes ķepurojas, kā nu kura prot, var un grib. Viņas čato savā starpā internetā, bet neuzrunā ārstus. Rezultāti ir satriecoši - meitenēm mainās ķermeņa psihosomatiskie rādītāji un klīniskās analīzes, organisma iekšējie orgāni, īpaši sirds, ir tik ļoti novājināti, ka dažkārt viss beidzas ar letālu iznākumu." Zigrīda Tarande uzsver, ka anoreksijas un bulīmijas slimniekiem nepieciešama kompleksa - endokrinologa, ginekologa, psihiatra, diētas ārsta, psihoterapeita un psihiatra - palīdzība. Taču parasti šie ārsti strādā atsevišķi, nav saskaņotas rīcības. Līdz ar to slimnieku skaits aug, un visbiežāk viņi vispirms nonāk Gaiļezera klīnikā, kur atjauno zaudētās vitālās funkcijas (sirdsdarbība, nieru darbība). "Mēs nevaram dot zāles, kamēr nav sakārtots galēji izvārguša cilvēka fiziskais ķermenis," uzsver Z.Tarande. 

"Nereti tā saucamā anoreksija ir simptomu komplekss nopietnākas un smagākas slimības ietvaros." Vajadzīgas dzirdīgas ausis "Anoreksija ir civilizācijas problēma - jo labāk dzīvojam, jo biežāki ir saslimšanas gadījumi," secinājis diētas ārsts Andis Brēmanis. "Slimība var skart gan desmitgadīgas meitenes, gan pusaudzes, gan jaunas sievietes vecumā līdz 24 gadiem, retāk - puišus. Potenciālie cēloņi? Kādai domas virzās uz modeles karjeru, citai kāds pateicis aizskarošas piezīmes par auguma trūkumiem. Es pacientēm vispirms iesaku vērsties pie psihoterapeita, lai pacients vispār sāktu uzklausīt kāda domas par savu slimību un izskatu. Gadās, ka mamma atved pie manis meitu, bet viņa i dzirdēt negrib, ko es saku. Kad psihiatrs un psihologs paveicis savu darbu, kad palīdzējuši medikamenti, tad diētas ārsts var sastādīt veselīgas ēšanas programmu. Sākam ar humoru, ar bāršanos, dibinām kontaktu, jo diētas ārsts savā ziņā arī ir psihologs. Nevar jau no sākuma štopēt iekšā jebko, jo slimības laikā kuņģis ir sarāvies. Vajadzīga pakāpenība, ēdiena daudzveidība, jo organismam trūkst būvmateriāla veselības uzlabošanai." Anoreksija nav briesmonis, taču ar to jācīnās nevis vienatnē vai apmainoties pieredzē ar nelaimē nokļuvušām draudzenēm, bet kopā ar ārstiem.
Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (11-Sep-2013)
Skatījumu skaits: 603 | Atslēgvārdi: bulīmija, anoreksija, ārstēšanās iespējas