Ceturtdiena, 21-Sep-2017, 3:28 AM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Meitenes beidziet sevi mocīt! Atklāti par nāvējošo diētu – anoreksiju

Jaunas meitenes joprojām cieš no ēšanas traucējumiem un joprojām no anoreksijas mirst. Ko mēs varam darīt, lai pasargātu savas meitas no šīs slimības? Ko darīt, ja slimība jau piemeklējusi? Konsultē Ilze Sestule, psihoterapeite.

Arvien biežāk ar anoreksiju slimo meitenes 8–9 gadu vecumā. ”Savā praksē esmu novērojusi, ka mūsdienās jau šajā vecumā meitenītēm ir ļoti daudz pārdomu par to, kā viņas izskatās, vai ir pietiekami skaistas, un ir reizes, kad arī viņas sāk ierobežot uzturu, lai būtu tievākas,” stāsta psihoterapeite Ilze Sestule. Tomēr joprojām daudz biežāk ar anoreksiju slimo meitenes vecumā no 13 līdz 17 gadiem. Atgādinājumam: anoreksija ir viens no ēšanas traucējumiem, kas saistīts ar nekritisku un neveselīgu vājēšanu, ko panāk ar ierobežotu uzturu. Ar anoreksiju slimo pārsvarā jaunas meitenes, daudz retāk tā ir novērojama zēniem.

No diētas līdz diagnozei

Viss sākas nevainīgi – meitene vienkārši izlemj notievēt un izvirza sev par mērķi kādu noteiktu svaru, kas, viņasprāt, liks justies labāk. Kad meitene šo mērķi sasniedz, viņa tiešām sajūtas pārliecinātāka par sevi, drošāka, priecīgāka, tomēr šī izjūta ir īslaicīga un varētu teikt – maldinoša, jo viņas gadījumā stāsts jau nav par svaru, bet par viņas iekšējo izjūtu, par viņas emocionālo pasauli. Tāpēc drīz vien viņa atkal jūtas pa vecam. Un bieži vien tas ir brīdis, kad pazūd bremzes un sākas ceļš uz diagnozi. Meitene nosaka sev nākamo mērķi – jānotievē vēl mazliet, lai atkal justos labāk.

Un tad vēl mazliet, un vēl mazliet. Novājēšana kļūst pilnīgi nekritiska gan attiecībā uz savu izskatu, gan metodēm, ko izmanto. Meitenes priekšstats par to, kā viņa izskatās, kļūst izkropļots, viņai šķiet, ka visu laiku ir resna un neglīta, vai arī tādas viņai šķiet atsevišķas ķermeņa daļas, tāpēc process turpinās un viņa nevar apstāties. Arī tad, kad viņa izskatās kā no koncentrācijas nometnes iznākusi, viņa nespēj reāli novērtēt savu izskatu. Tas, kas dzen uz priekšu arvien tālāk anoreksijas bezdibenī, ir bailes – paniskas, pilnīgi iracionālas un veselam cilvēkam nesaprotamas bailes pieņemties svarā.

Dažkārt gan gadās norauties un izsalkumu apmierināt, bet tas parasti beidzas ar lielu sevis šaustīšanu un, iespējams, vemšanas izraisīšanu (kas gan vairāk raksturīgs bulīmijai) un intensīvākām fiziskajām aktivitātēm. Pastiprināts sports un citi aktīvi vaļasprieki, starp citu, arī ir viens no veidiem, kā meitenes novērš savu uzmanību no mokošās ēstgribas.

Bīstamā pieredzes apmaiņa

Izkropļotā realitātes uztvere, kas ir viens no slimības simptomiem, diemžēl noved pie fenomena, kas saistībā ar anoreksiju izplatījies interneta vidē. Proti, tā ir kustība, kas tiek dēvēta par pro-ana kustību. Tās dalībnieces ir anoreksijas slimnieces, kas internetā raksta blogus, kuros dalās savā pieredzē par to, kā visvieglāk cīnīties ar nomācošo apetīti, kā visefektīvāk ierobežot uzturu un samazināt kalorijas, kādas fiziskās aktivitātes izvēlēties, kā prasmīgi slēpt no ģimenes neapēsto pārtiku, ko domāt un kā sevi iedvesmot neēst. Šo interneta dienasgrāmatu saturs ir, maigi izsakoties, šokējošs, tai pašā laikā ļoti spilgti ilustrē to, kā jūtas un ko domā meitenes, kas slimo ar anoreksiju. Ilze Sestule atzīst, ka bieži vien izmainītā uztvere liek meitenēm šo diagnozi uztvert kā īpašu izredzētības statusu, kas ļauj būt piederīgām noteiktai cilvēku grupai – citām ar anoreksiju slimajām meitenēm. Iespējams, daudzām no viņām tā ir vienīgā vieta, kur viņas jūtas piederīgas, un tāpēc tik ļoti pieķeras savai diagnozei un nespēj izrauties no tās apburtā loka. Kāda anoreksijas slimniece vienā no interneta forumiem tā arī raksta: ”Ja vēlies palīdzēt  anorektiķei, nesaki, ka tu to vairs nevari izturēt, jo anoreksija var. Nekad nesaki, ka nesaproti, kāpēc viņa grib pati sevi padarīt slimu un neglītu, jo, viņasprāt, slimība viņu padara skaistu. Lai arī tu to nesaproti, šī slimība ir viņas sabiedrotā, nevis ienaidniece. Jo vairāk nesapratnes un sašutuma izrādi, jo lielāka tuvība veidojas starp slimnieci un viņas slimību.”

Jo ātrāk atklāj,  jo labāk

Anoreksijas rezultāts nereti ir dramatisks, jo patiesībā runa ir par invalidizējošu slimību, saka Ilze Sestule. ”Ja meitene no normāla svara zaudē divdesmit, trīsdesmit kilogramu, jā, viņa kļūst par invalīdi, jo šis svara zudums taču ietekmē visu organismu, visas orgānu sistēmas un rada totālu izsīkumu un sabrukumu.” Diemžēl bieži vien anoreksiju ir grūti notvert tās sākuma stadijā. Tā attīstās pakāpeniski, un tās radītās sekas nereti ir grūti novērtēt, jo slimniece tās cenšas rūpīgi slēpt. Pirmais, kas parasti saistās ar anoreksiju, ir liels svara zudums, tomēr ne vienmēr tas ir ļoti pamanāms – ja meitene jau tā no dabas bijusi tieva, zaudētie kilogrami var tikt nepamanīti, vēl jo vairāk tad, ja meitene savu  augumu piesedz ar mūsdienās tik modernajiem apģērbiem, kas ir dažus izmērus par lielu. ”Ja diagnozi atklāj pirmā pusgada laikā, tas jau ir ļoti labi. Tomēr biežāk paiet gads vai pat divi, un tad var teikt, ka slimība jau ir ielaista,” saka psihoterapeite. ”Diemžēl ļoti reti anoreksijas slimnieces meklē palīdzību pie ārsta slimības sākumstadijā, apzinoties, ka viņām ir emocionālas problēmas, ko vajadzētu risināt. Visbiežāk tomēr pirmais ārsts, kurš konstatē problēmu, ir ginekologs vai neatliekamās palīdzības ārsts.

Pie ginekologa meiteni parasti aizved mamma, jo pamana, ka viņai pārtraukušās mēnešreizes, savukārt pie ārsta ar ātro palīdzību nonāk tās meitenes, kas jau ir tuvu dzīvības un nāves robežai – paģībst uz ielas, skolā vai treniņā, jo organisms ir pilnīgi izsīcis. Abi šie scenāriji liecina, ka slimība nav sākusies vakar, bet ilgst jau krietni ilgāk.”

Profilakse –   emocionāla tuvība

Viens no iemesliem, kāpēc anoreksija ir tik grūti notverama un ieraugāma, ir arī tas, ka šīs meitenes bieži vien ir tās, ko saucam par labajiem un kārtīgajiem bērniem. Meitenes ar izcilām sekmēm, daudziem vaļaspriekiem un labu uzvedību. Meitenes, par kurām nemaz nebūtu jāsatraucas. Tieši tāpēc vecākiem bieži vien ir tik viegli nepamanīt, kas aiz šīs kārtīgās un pareizās fasādes patiesībā notiek. Tad ir ļoti viegli iekrist uz klasisko atbildi: normāli, ko saņemam no pusaudžiem, kad vaicājam, kā viņiem šodien gājis. Jo viss taču ir normāli un pat vairāk nekā normāli! Tomēr, izrādās, ka nav, un to var ieraudzīt tikai sarunās ar bērnu, kas neaprobežojas ar vienu vai diviem standarta jautājumiem. ”Tas ir atkārtots neskaitāmas reizes, tomēr joprojām patiesība – mums ar saviem bērniem ir jārunā, jārunā un vēlreiz jārunā,” apliecina Ilze Sestule. ”Jārunā par to, kas viņus satrauc un nomāc skolā. Jārunā par to, kā viņi jūtas. Par ko priecājas un par ko bēdājas. Parasti jau bērni mēģina vecākiem kaut kādā veidā nodot ziņu par to, kā viņiem klājas, tomēr vecāki mēdz būt aizņemti ar darba lietām vai praktiskiem aprūpes jautājumiem, un šī emocionālā attiecību puse kaut kur izpaliek.

Svarīgi uzticēšanos radīt abpusēji – ne tikai pratināt bērnu par viņa jūtām, bet arī stāstīt par savējām, dalīties ar bērnu un ar savu piemēru rādīt, ka var runāt arī par sāpīgām lietām un saņemt atbalstu, ka ne tikai panākumu un veiksmes stāsti ir svarīgi.

Akmens ģimenes  dārziņā?

Kad izdzirdam, ka meitene saslimusi ar anoreksiju, pirmais, ko gribas darīt, – vainot viņas vecākus. Ilze Sestule uzskata, ka tas ir netaisnīgi, jo anoreksijas gadījumā stāsts noteikti nav tikai par ģimeni un attiecībām tajā. ”Ģimeni vainot ir visvieglāk, jo tā atrodas vistuvāk, un tāpēc sabiedrībā bieži pieņemts pie visām bērnu problēmām vainot vecākus. Protams, arī anoreksijas gadījumā ģimene ir viens no faktoriem, tomēr es neuzdrīkstos apgalvot, ka vainojama tikai tā,” saka Ilze Sestule. ”Šī vainīgo meklēšana un akmeņu mešana nereti noved pie tā, ka vecākos veidojas neapzināts noliegums pret meitas saslimšanu. Vieglāk ir neapzināti neredzēt, nekā atzīt, ka problēma ir, kur nu vēl runāt par to vai sadarboties ar speciālistiem, jo ir bailes saņemt zīmogu – vainīgi. Tāpēc arī vecāki bieži neapzināti izvēlas ieņemt pozīciju, no kuras problēmu ir vieglāk neredzēt, nekā sākt risināt un justies vainīgiem, bez vainas esot.” Bieži meitenes ar anoreksiju nāk no, teiksim tā – parastām un normālām ģimenēm, novērojusi psihoterapeite. Tomēr biežāk ar anoreksiju saslimst meitenes, kas ir pārmēru aprūpētas vai arī kuru vecāki ir izteikti prasīgi, ar augstiem standartiem. Vēl – apmēram pusē gadījumu meitenes vecāki ir šķīrušies vai arī viņu attiecību gaisotnē vējo šķiršanās iespējamība, ir daudz konfliktu. Tad anoreksija (vai kāda cita slimība) var būt neapzināts bērna veids, kā ”salīmēt” ģimeni. Arī tad, ja kādam no vecākiem (visbiežāk mammai) ir sarežģītas attiecības ar ēšanu un savu svaru, vai arī ir diagnosticēti ēšanas traucējumi, šis modelis var pārmantoties meitai. Tomēr šie ģimenes faktori ir tikai viens gabaliņš lielā puzlē. Ne velti vienā ģimenē, kurā aug vairākas meitas, visas neslimo ar anoreksiju, parasti saslimst tikai viena.

Personība un vide

Varētu jau domāt, kas gan tur slikts: cilvēks izvēlas sev noteiktu svaru, ko vēlas sasniegt, un, ievērojot diētu, uz to mērķtiecīgi iet. Vai gan mazums sieviešu mūsdienās ievēro diētas? Tomēr ar anoreksiju tas ir citādi, saka Ilze Sestule. Lai arī ārēji stāsts ir par tievēšanu, par svara nomešanu, patiesībā anoreksijas pamatā ir psihoemocionāla neapmierinātība ar sevi. Meitene jūtas nelaimīga, par sevi nepārliecināta, neveikla. Un šādi var justies arī meitenes, kas ir tievas, skaistas un ārēji veiksmīgas. Tas ir jautājums par pašvērtējumu. Lai šo iekšējo nevērtību aizlāpītu, meitenes meklē risinājumu. Un atrod arī: ”Būšu tieva, man dzīvē klāsies labāk.” Lāča pakalpojumu šā risinājuma atrašanā izdara masu mediji, veidojot jauniešu priekšstatus par skaistuma standartiem. ”Publiskajā telpā joprojām tiek kultivēts stereotips, ka tievs un skaists cilvēks ir laimīgs. Un tas jaunajās meitenēs rada greizu atziņu: es neesmu laimīga, tāpēc, lai tāda būtu, es nedrīkstu būt resna vai arī man jābūt vēl tievākai,» norāda psihoterapeite. Jāņem vērā arī tas, ka slimība uzplaiksnī pusaudžu gados, kas vispār ir ļoti sarežģīts vecums, kad no maza puisīša vai meitenītes bērns izaug par jaunieti, kad viņš meklē un cenšas saprast savu vietu pasaulē. Kāds viņš ir, kas viņš ir, kā viņu uztver citi, vai viņu pieņem? Arī ģimenē tas ir ļoti trausls laiks, jebkura kritika tiek uztverta ļoti sāpīgi. Reizēm pietiek ar to vien, ka brālis nosauc māsu par resnu vai tētis izsaka kādu it kā nevainīgu piezīmi par svaru, lai tas iespiestos meitenes apziņā uz ilgu laiku.

Vēl biežāk dažādas negatīvas replikas par izskatu izskan skolā, vienaudžu vidū, un diemžēl tas notiek arī sporta treniņos, dejošanas nodarbībās, kur uz nepieciešamību būt tievākai vai vieglākai pat meitenei ar normālu vai tikai mazliet palielinātu svaru ne pārāk smalkjūtīgi norāda treneri un pedagogi. Tas ir traģiski, jo meitene var secināt: mani sasniegumi ir atkarīgi no mana svara.

Ja būšu tievāka, būšu veiksmīgāka. Lai meiteni šāds sabiedrības un apkārtējo cilvēku spiediens nesagrautu, viņai jābūt ļoti pārliecinātai par sevi, jāmāk pieņemt kritiku, apzināties savas nepilnības. Tas ir ļoti grūts uzdevums pat daudziem pieaugušajiem, kur nu vēl pusaugu meitenei, kuras personība tikai veidojas. ”Līdz ar iepriekš minētajiem faktoriem liela nozīme ir arī tam, kāda ir meitenes personības struktūra, jo ir daļa cilvēku, kam gluži vienkārši ir nosliece uz šādām slimībām. Tad kombinācijā ar apkārtējās vides ietekmi un ģimenes attiecībām arī veidojas labvēlīga augsne anoreksijai.”

Slimnīcā

Ārstēšanās ir ilgstošs un grūts process, visbiežāk ar vairākiem atkritieniem, kad viss atkal jāsāk no gala. Vecākiem jārēķinās, ka piedzīvos lielu pretsparu no meitas puses un diemžēl pat ļoti kritiskos brīžos, kad ir apdraudēta viņas dzīvība, meitene var nespēt reālistiski novērtēt savu veselības stāvokli. Anoreksijas slimnieces bieži vien neapzinās ka var nomirt, tādēļ arī neizjūt pietiekamu motivāciju ārstēties. Pirmais uzdevums pēc diagnozes atklāšanas ir panākt normāla svara pieaugumu, lai stabilizētu fizisko veselību. Ja stāvoklis ir ļoti smags, jāārstējas slimnīcā. Tad meitenes atveseļošanā piedalās vesela speciālistu komanda. Viņu izmeklē endokrinologs, ginekologs, terapeits vai pediatrs, psihiatrs. Dietologs sastāda atbilstošu ēdienkarti, un medicīnas personāls rūpējas par to, lai meitene patiešām paēd. Izmainītās realitātes uztveres dēļ laiku slimnīcā meitenes bieži vien uztver kā visīstāko sodu un mocības, kā vecāku un ārstu mēģinājumus stāties ceļā viņu laimei. Tāpēc bieži vien manipulē, izliekoties, ka strauji atlabst, ka ir visu sapratušas un turpmāk ēdīs pilnvērtīgi. Tomēr vienīgais mērķis ir tikt laukā no slimnīcas, lai varētu atgriezties pie iepriekšējā badošanās dzīvesveida (un likumsakarīgi – agrāk vai vēlāk atkārtoti nokļūt slimnīcā). Lai pozitīvas pārmaiņas patiešām notiktu un būtu ilglaicīgas, vienlīdz svarīgi līdztekus ēšanas noregulēšanai ir uzsākt tūlītēju psihoterapiju, kurā tiek iesaistīta arī ģimene, jo tikai tā var sākt mainīt meitenes emocionālo uztveri, veidot viņā jaunu sapratni par to, kas ar viņu notiek.

Jāsakārto emocijas

Ja meitene ārstējas stacionāri, vienlaikus ar zālēm un speciālo ēdināšanu viņai tiek nodrošināta psihoterapija un tādi terapijas veidi kā dejas terapija vai mākslas terapija. Kad viņa tiek izrakstīta no slimnīcas (bieži vien uz to uzstāj vecāki, paļaujoties, ka ar situāciju tiks galā paši), Rīgā meitenēm līdz 18 gadu vecumam ir iespējams turpināt ārstēties dienas stacionārā. Ilze Sestule iesaka: lai ārstēšanai būtu reāli rezultāti, psihoterapiju vajadzētu turpināt vismaz pusgadu pēc izrakstīšanās no slimnīcas, bet ārpus stacionāra tas diemžēl ir par maksu un daudzi nevar to atļauties. Tāpēc visbiežāk ir tā, ka slimnīcā tiek nostabilizēta meitenes fiziskā veselība, pēc iespējas izārstētas komplikācijas, bet terapija netiek turpināta. Šis scenārijs visbiežāk noved pie atkārtota anoreksijas uzplaiksnījuma. Pat ja visa nepieciešamā ārstēšana meitenei tiek nodrošināta pilnvērtīgi, arī tad ir iespējama slimības atkārtošanās. Tāpēc par uzvaru var uzskatīt arī ilgstošu remisiju (slimības pierimšana un simptomu mazināšanās, kas var ilgt gadiem). Psihoterapijā speciālists cenšas meitenei palīdzēt izprast sevi, savas jūtas un to izpausmes, atrast emocionālos slimības cēloņus, kā arī apgūt jaunu veidu, kā risināt problēmas. Tas gan nenotiek ātri, var būt vajadzīgi vairāki gadi, lai panāktu stabilu remisiju. Dažkārt ārstēšanā kā papildu līdzeklis tiek izmantotas arī zāles, kas mazina depresiju, stabilizē garastāvokli un ļauj meitenei vieglāk pārdzīvot trauksmi, kura rodas, pieņemoties svarā. Ļoti svarīgs ir ģimenes atbalsts un izpratne, tāpēc parasti psihoterapeits uz sarunu aicina arī meitenes vecākus vai pat visu ģimeni. Labi, ja psihoterapijas laikā meitene var būt arī ģimenes ārsta uzraudzībā, kurš kontrolē viņas svaru un fizisko veselības stāvokli.

Statistika rāda, ka pilnībā no anoreksijas izārstējas apmēram 30 procenti pacientu, un tas pārsvarā notiek gadījumos, kad slimība nav ieilgusi, kad paciente (un viņas ģimene) ir motivēta un kad viņai tiek nodrošināta pilnvērtīga un ilgstoša terapija. Tomēr vairākums no anoreksijas uzplaiksnījumiem cieš visu mūžu. Tos var izraisīt emocionāla krīze, stress, radikālas pārmaiņas dzīvē. Daudzas sievietes iemācās veiksmīgi noturēt sevi uz veselības robežas un ēst tik daudz, lai pārlieku nenovājētu un lai veselība nestreikotu. Tomēr visu mūžu viņas uztraucas par svara pieaugumu, dzīvo baiļu varā par to, kaut tik nekļūtu pārāk resnas, un tas, protams, neliecina par dzīves kvalitāti. Dažkārt mainās ēšanas traucējumu veids – no anoreksijas uz bulīmiju vai jauktiem ēšanas traucējumiem. Katrā ziņā ir vērts darīt visu, lai pēc iespējas ātrāk uzsāktu ārstēšanos, un psihoterapija ir viena no vadošajām metodēm. Tai nekad nav par vēlu.



Avots: http://skaties.lv/sievietei/labsajutai/meitenes-beidziet-sevi-mocit-atklati-par-navej
Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (08-Apr-2016)
Skatījumu skaits: 490 | Atslēgvārdi: bulīmija, anoreksija, ēšanas traucējumi