Trešdiena, 22-Nov-2017, 8:07 PM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Kas ir „Es-koncepcija” (no Natālijas Breitbergas mājas lapas)
Psiholoģijā mūsu priekšstatu par sevi kopums saucas „Es-koncepcija”. Mūsu „Es-koncepcija” sastāv no:
  1. Reālā Es” – tie ir mūsu priekšstati par to, kādi mēs esam patiesībā (kā mēs uztveram/vērtējam savas spējas, iespējas, ārējo izskatu, savu sociālo statusu utt.),

  2. Sociālā Es” – tie ir mūsu priekšstati par to, kā mūs redz citi cilvēki,

  3. Ideālā Es” – tie ir mūsu priekšstati par to, kādi mēs gribētu būt.

„Es-koncepcija” sāk veidoties no agras bērnības. Savu priekšstatu par sevi mēs veidojam vērojot citu cilvēku reakcijas un attieksmi pret mums. Tādā veidā attīstās mūsu „Reālais Es” un „Sociālais Es”. Pēc mūsu „Es-koncepcijas” var spriest par to, kā pret mums attiecās nozīmīgie cilvēki (pirmkārt, vecāki, māsas/brāļi, skolotāji, vienaudži). Ja mēs uzskatam, ka esam stulbi, tas nozīmē, ka bija kāds, kurš apšaubīja vai noniecināja mūsu prāta spējas. Ja mēs bieži sevi lamājam, tas nozīmē, ka kāds nepieņēma mūs tādus, kādi mēs esam. 

Ideālais Es” atspoguļo mūsu visslepenākās vēlēšanās un vissvarīgākos mērķus. „Ideālais Es” ir tāda cilvēka tēls, par kādu mēs gribētu kļūt. Citiem vārdiem, tas ir tādu personības īpašību kopums, kādas, mūsuprāt, ir nepieciešamas, lai mēs kļūtu normāli/adekvāti un pat perfekti. Šie priekšstati mēdz būt atrauti no realitātes, jo bieži vien ir pārāk grandiozi un tāpēc nav sasniedzami. 

Apmēram 15-16 gadu vecumā „Es-koncepcija” parasti jau ir pilnībā izveidota. Neskatoties uz to, ka gadiem ejot mainās mūsu prāta spējas, sociālais stāvoklis, ārējais izskats utt., „Es-koncepcija” maz mainās. Jo reiz izveidojusies, tā tālāk sāk pati sevi nostiprināt. 

Mēs varam tādā veidā interpretēt notikumus un citu cilvēku uzvedību, ka tas apstiprinās mūsu priekšstatu par sevi. Un katru reizi mēs „pārliecināsimies”, ka „es tiešam tāds esmu”. Tā veidojas t.s. apburtais loks. Piemēram, cilvēks, kurš uzskata sevi par neveiksminieku, „nepamanīs” savus panākumus, bet pilnībā koncentrēsies uz savām neveiksmēm. Savus panākumus viņš uzskatīs par nejaušību vai noniecinās tos: „Jebkurš to varētu izdarīt”, „Tas nebija nekas sarežģīts”, „Man vienkārši paveicās” utt. Bet savas neveiksmes viņš ilgi atcerēsies, daudz domās par tām, pārdzīvos, lamās sevi. Un tas viss ir vajadzīgs tam, lai viņš kārtējo reizi varētu „pārliecināties”: „Nu re, es tak zināju, ka esmu pilnīgs neveiksminieks”. 

Tāpat, māte, kura negrib atzīt, ka viņai ir agresīvas jūtas pret savu bērnu (jo tas viņai nozīmētu, ka viņa ir slikta māte), var uztvert visai adekvātu un normālu bērna uzvedību kā sliktu un sodāmu. Tādā gadījumā viņa varēs būt pret viņu agresīva, negraujot savu „labas un mīlošas mātes” tēlu. 

Kā rodas sevis nicināšana, depresija? 

Nepārliecināti un ar sevi neapmierināti cilvēki uzskata, ka laimīgi, pārliecināti un ar sevi apmierināti viņi kļūs tad, kad sasniegs savu ideālu un kļūs tādi, kādus viņi grib sevi redzēt. Psiholoģija tas saucās perfekcionisms, tieksme būt perfektam. Perfekcionisms - tā ir pārliecība, ka vislabāko rezultātu var un, pat, ir nepieciešams sasniegt. Patoloģiskajā formā perfekcionisms – tā ir pārliecība, ka nepilnība vispār nav pieņemama. 

Perfekcionists izvirza pārmērīgas prasības sev, citiem cilvēkiem, pasaulei kopumā („visam pasaulē jānotiek pareizi”). Cenšas atbilst citu cilvēku standartiem un gaidām. Par cik viņa pārmērīgas prasības nav reālas, viņš pastāvīgi ir ar kaut ko neapmierināts – ar sevi, citiem vai pasauli. Viņš negūst baudu no tā, ko dara, jo visu grib izdarīt ideāli. Ja viņam rodas kaut mazākās aizdomas, ka viņš nevarēs ideāli visu izdarīt, tad viņš vispār neko nesāk darīt. Ja viņš izdara darbu, tad viņam var palikt sajūta, ka darbu varēja izpildīt arī vēl labāk. Bet, pat, ja darbs ir izdarīts perfekti, tad tā izpilde varēja prasīt tik daudz laika, ka rezultāts jau vairs nav aktuāls (piem., darbā ir nokavēti visi nodošanas termiņi un neapmierināts klients atrod citus izpildītājus, ģimene jau ir aizmigusi gaidot mammas perfektās vakariņas utt.). Katrā gadījumā cilvēks iegulda daudz vairāk enerģijas (emocionālās, intelektuālās u.c.), nekā tas ir nepieciešams konkrētā darba izpildei un tādejādi ātri sevi iztukšo. 

Ja tomēr viņam izdodas kaut ko izdarīt laikā un ideāli, tad viņš atdusas uz lauriem un uzskata, ka apkārtējiem cilvēkiem un pasaulei kopumā pret viņu atbilstoši jāattiecas. Un kad neviens viņam nedzied slavas dziesmas, viņš to ļoti sāpīgi pārdzīvo – dusmojas uz citiem, viļas, apvainojas, ieraujas sevī utt. 

Cilvēki, kuri tiecas būt perfekti, uz sevi skatās no sasniegumu un produktivitātes skata punkta. „Viss vai nekas” kļūst par viņu devīzi. Viņi pastāvīgi bargi sevi kritizē, kad dara kaut ko tādu, kas neatbilst viņu „Ideāla Es” tēlam. Viņi ir ārkārtīgi jūtīgi pret kritiku, jo viņi baidās un izvairās no visa, kas var kļūt par pierādījumu viņu neatbilstībai savam ideālam, tāpēc, ka tas sagraus viņu ilūziju par sevi. Piemēram, ja cilvēks uzskata, ka viņam būtu jābūt ļoti talantīgam, tad, ja viņam neizdodas uzreiz uzrakstīt brīnišķīgu dzeju, viņš kritizē sevi no A līdz Z, nicina sevi un pat nemēģina vēlreiz kaut ko uzrakstīt. Ja saskarsmē ar citiem cilvēkiem viņš nemāk izteikties tik pat gudri un skaisti kā Cicerons, tad viņš uzskata, ka viņam vispār jāklusē. Ja nemāk zīmēt tāpat kā Rafaels, tad vispār nedrīkst zīmēt. Ja uzskata, ka nav tik pat skaists, komunikabls, asprātīgs kā Alens Delons, tad meitenēm labāk vispār netuvoties. Citiem vārdiem, jo vairāk mēs sevi nicinām, jo grandiozāks ir mūsu „Ideālais Es”.

Jo vairāk mēs tiecamies uzlabot sevi un būt perfekti, jo vairāk mūsu „Reālais Es” sāk neatbilst mūsu „Ideālajam Es”. Rezultātā pieaug iekšējā spriedze, diskomforta sajūta un neapmierinātība ar sevi. Un, jo lielāka ir „Reāla Es” (kāds es šobrīd esmu) neatbilstība „Ideālajam Es” (kādam man būtu jābūt), jo lielāka ir mūsu iekšējā disharmonija. Pārāk liela „Reālā Es” neatbilstība „Ideālajam Es” nereti ved pie depresijas

Kļūt perfektam nav iespējams – tā ir pilnīga utopija. Jo mūsu ideāls nestāv uz vietas. Tikko mēs esam pa vienu pakāpienu tuvāk savam ideālam, tā uzriez mūsu ideāls sāk augt ģeometriskajā progresijā. To var salīdzināt ar nebeidzamu melnu caurumu – ko es nesasniegtu, vienmēr būs par maz. Tas ir kā apburtais loks, kas izsūc no mums visu enerģiju. Sirds dziļumos mēs to saprotam, tāpēc neapzināti sākam izvairīties no sasniegumiem, par cik tie nesniedz gandarījumu, bet tikai veicina ideāla tālāko pieaugumu. 

Kā var sev palīdzēt? 

Palīdzēt sev mēs varam samazinot sava ideāla līmeni, atsakoties no nepiepildāmiem mērķiem un savienojot ideālo ar reālo. Lai to izdarītu, nepieciešams saprast savas iespējas un ierobežojumus (saprast reālas savu iespēju robežas, nevis paaugstinātas vai pazeminātas). Svarīgi apzināties un pieņemt, ka ne visās jomās mēs varam kaut ko sasniegt, un tas ir pilnīgi dabiski. Taču svarīgi arī saprast, kādas mums ir zināšanas un spējas, kā mēs varam tās pielietot, priekš kam mums tas ir vajadzīgs, ko mēs no tā iegūsim, ko sasniegsim. Par ko mēs paši sevi cienam, ko citi cilvēki (kaut ne visi, bet tikai daži) mūsos augstu vērtē? Tādā veidā mēs izjutīsim savu vērtīgumu un nozīmīgumu pašiem sev un citiem cilvēkiem. 

Nepieciešamais nosacījums tam, lai varētu sev palīdzēt, ir prasme dot sev tiesības kļūdīties. Citiem vārdiem, atzīt, ka kļūdas ir neizbēgamas. Atļaut sev kļūdīties nozīmē laicīgi atzīt kļūdu un izanalizēt, kāpēc tā notika, vai bija iespējams to novērst, kas būtu jādara, lai tā vairāk nenotiktu, un galvenais – izvēlēties savādāku rīcības stratēģiju vai, ņemot vērā notikušo un izdarot nepieciešamos secinājumus, iet tālāk tajā pašā virzienā. Ja mēs nedodam sev tiesības kļūdīties, tad mēs iedzenam sevi stūrī. 
Piemēram, cilvēks, kurš nedod sev tiesības kļūdīties (jo saskaņā ar viņa „Ideālo Es” viņš nedrīkst kļūdīties) izvēlas sev sievu/vīru. Pēc kāda laika kļūst skaidrs, ka izvēle bija nevisai veiksmīga un ar to kaut kas jādara: vai nu jāadaptējas, vai nu jāatsakās no šīs izvēles, izvēloties jaunu partneri. Taču, tas cilvēks, kurš nedod sev tiesības kļūdīties, pievērs acis uz visiem viņa neveiksmīgās izvēles pierādījumiem un neatlaidīgi apgalvos: „Man viss ir kārtībā!”. 

Vai, piemēram, pēdējais kāda biznesmeņa projekts izrādās nerentabls. Tas biznesmenis, kurš dod sev tiesības kļūdīties, laicīgi spēs sev pateikt: „Tā nebija labākā ideja, izdomāsim kaut ko citu”. Taču, tas, kurš sev tādas tiesības nedod, metīsies vienā no divām galējībām: vai nu vispār nekad nekādu biznesu netaisīs, secinot „es neko neprotu un neko vairs nedarīšu”, vai nu līdz pēdējam stūrgalvīgi turēsies pie sava projekta, baidoties pašam sev atzīt, ka tā nebija pati labākā ideja. Kamēr nebankrotēs un līdz ar to vispār nespēs nodarboties ar biznesu. 

Kad jūs atkal sajutīsieties neapmierināti ar sevi, atgādiniet sev, ka mēs ienīstam un nicinām sevi ar tādu pašu spēku un neprātību, ar kādu līdz tam sevi idealizējam. Pajautājiet sev – Var būt es atkal gaidīju no sevis kaut ko nereālu, grandiozu, neiespējamu un tāpēc šobrīd esmu vīlies sevī? Pārformulējiet savas grandiozās gaidas, padarot tās reālistiskākas.

 http://psihoterapeite.lv/raksti/raksts-15-01.htm

Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (11-Sep-2013)
Skatījumu skaits: 1830 | Atslēgvārdi: psiholoģija, es koncepcija