Ceturtdiena, 21-Sep-2017, 3:30 AM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Ēšanas traucējumi (Doctus, Kratovska A.)
Ēšanas traucējumi tiek definēti kā pārmērīgas uzmanības pievēršana sava ķermeņa svaram un formai, ko pavada neadekvāta, neregulāra vai haotiska barības uzņemšana. Nereti pacientiem ar ēšanas traucējumiem papildus ir kāda cita veida atkarība: smēķēšana, alkohola, narkotisko vielu lietošana. Vēlamies vērst uzmanību faktam, ka no visām psihiatriskajām patoloģijām ēšanas traucējumu gadījumā ir visaugstākā mirstība. Pēc ASV datiem pārēšanās, veicinot aptaukošanos, fizisku pasivitāti, dislipidēmiju un audzēju attīstību, katru gadu kļūst par iemeslu vismaz 300 000 cilvēku nāvei.

Profesors Jānis Sīpols, LU Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts, LU Medicīnas fakultāte:

Ēšanas traucējumu problēma ir izteikti aktuāla tajās valstīs un sabiedrības slāņos, kur iztikas līmenis ir pietiekami augsts un galvenā modernās kultūras loma piešķirta ASV izklaides industrijai: Holivudai ar Ņujorkas reklāmas aģentūrām un itāļu modes namiem priekšgalā. Modernās kultūras slavenībām bieži tiek piešķirts elku statuss viegli ietekmējamo pusaudžu domāšanā ar mērķi, ka, izskatoties līdzīgi šiem paraugiem, īpaši ķermeņa formas ziņā, viņi būs laimīgi, veiksmīgi, neatkarīgi, izraudzīti, mīlēti utt. Pasaules vadošie modes nami, neskatoties uz divu pazīstamu modeļu bojāeju pusgada laikā anorexia nervosa dēļ, turpina propagandēt tādas ķermeņa formas sievietēm, kas reāli ir slimīgas sava nepietiekamā svara dēļ. Ēšanas traucējumu aktualitāte, manuprāt, tikai pieaug, it īpaši valstīs, kur tautsaimniecība attīstās straujos tempos un nabadzība ir daudzmaz pagātnē. Latvijā šī problēma ir bijusi pietiekami reta, bet pēdējo gadu laikā esmu konsultējis daudz vairāk slimnieču nekā pirms pieciem gadiem. Droši vien, ka šo slimību pieaugums arī ir sava veida Latvijas ekonomiskās attīstības rādītājs. Tomēr vēlos piebilst, ka arī ģimenes savstarpējām attiecībām bieži ir ļoti liela loma. Respektīvi, šīs slimības attīstās vairāku faktoru sakritības dēļ, taču galvenie ir minētie cēloņi.

Kompulsīva pārēšanās

Pieminot ēšanas traucējumus, vairums no mums vispirms iedomājas par anorexia nervosa(AN) vai bulimia nervosa (BN). Tomēr, kā liecina statistika, viena no izplatītākajām ēšanas traucējumu formām ir nevis iepriekšminētās, bet gan kompulsīva pārēšanās (binge eating disorder).

Kompulsīva pārēšanās (KP) tiek aprakstīta kā atsevišķa nozoloģiska vienība, kur atšķirībā no BN pēc kompulsīvās ēšanas epizodēm neseko sistemātiska vemšanas izraisīšana vai citas darbības ar mērķi izvadīt no organisma uzņemto barību. Šo ēšanas traucējumu veida prevalence vispārējā populācijā ir aptuveni 3%, bet atšķirībā no iepriekš minētajām patoloģijām tai ir izteikta ascendējoša tendence. To cilvēku vidū, kuriem ir aptaukošanās, kuri meklē dietologu un mediķu palīdzību liekā svara samazināšanai, KP prevalence sasniedz 25 un pat vairāk procentus.

_____________________

Charles B. Pull. Binge Eating Disorder//Curr Opin Psychiatry, Jan 2004.

Komentē prof. J. Sīpols

KP dzimumu sadalījums atšķirībā no AN un BN ir gandrīz vienāds, un ASV šī slimnieku grupa palielinās ātrāk, salīdzinot ar AN un BN. BN raksturīga nekontrolēta vakara vai nakts ēšana, un tā bieži uzliesmo pacientiem, kuri jau vairākus gadus cīnījušies ar lieko svaru (ĶMI 25-30) vai aptaukošanos (ĶMI>30). Etniskās piederības princips zūd, jo ievērojama daļa pacientu ASV ir spāņu vai afroamerikāņu izcelsmes, ne tikai eiropeīdās rases pārstāvji, kā tas ir AN vai BN gadījumā. Interesanti, ka austrumu tautības pārstāvji (japāņi, ķīnieši, korejieši u. c.) daudz retāk sirgst ar ēšanas traucējumu izpausmēm, bet, kā jau minēju, šīm slimībām ir spēcīgs Rietumu kultūras zemteksts.

Pārtika kā narkotiska viela?

Par atkarību tiek dēvēts tāds stāvoklis, kad subjekts, lietojot noteiktu vielu, vai nu cenšas panākt eiforisku stāvokli vai nomākt depresīvu stāvokli. Vai arī pārtika var izraisīt atkarību?

Vai endogēno opioīdu sistēma ir saistīta ar KP patofizioloģiju, zinātnieki mēģināja noskaidrot, izveidojot kompulsīvas pārēšanās dzīvnieku modeli žurkām. Izmantojot to, pētnieki centās pamatot hipotēzi, ka kompulsīvu pārēšanos provocē izmaiņas opioīdu receptoru aktivitātē. Žurkām tika injicēts anoreksinogēnais naloksons un oreksigēnais butorfanols, respektīvi - testēta butorfanola spēja inducēt KP lēkmes, kuru ietvaros dzīvnieki ēstu pat sev netīkamas vielas. Rezultāti parādīja, ka naloksons spēj supresēt KP ar pārtiku, kas žurkām ļoti garšoja. Lai gan butorfanols neprovocēja KP ar pārtiku, kas žurkām negaršoja, tomēr tas inducēja pārēšanās lēkmes, ja žurkām tika piedāvāta pārtika, kas viņām garšoja. Tas norāda uz opioīdo receptoru iesaistīšanos KP patoģenēzē, līdzīgi kā tas ir opiātu atkarības gadījumā.

Balstoties uz pētījuma datiem, autori izvirza apgalvojumu, ka KP ir nevis metabola nepieciešamība, bet gan organisma tiekšanās pēc smadzeņu atalgojuma sistēmas apmierināšanas.

_________________

Boggiano M. M. et al. Combined dieting and stress evoke exaggerated responses to opioids in binge-eating rats//Behav Neurosci, 2005 Oct; 119(5): 1207-14.

Komentē prof. J. Sīpols

Šādi pētījumi apstiprina jau zināmo: pastāv labsajū­tas vai atalgošanas neironu ķēdes un kodoli galvas smadzenēs, ko kopu­mā sauc par smadzeņu atalgošanas sistēmu (brain reward system). Gal­ve­­nais neirotransmiters ir dofamīns, un šo kodolu šūnu metaboliskā aktivitāte (kas atklāta, izmantojot funkcionālo MRI) ir izteikti ­pastiprināta, kad narkomānam parāda narkotiskās vielas attēlu uz ekrāna, alkoholiķim - degvīna pudeles, smēķētājam - cigaretes, bulīmijas vai KP slimniekiem - ar ogļhidrātiem vai taukvielām piesātinātu ēdiena attēlu, piemēram, gar­du torti vai picu. Efekts kodolos ir daudz lielāks, ja atkarībnieks nav lietojis kāroto vielu dienu vai divas un viņa acu priekšā novie­to ne­vis attēlu, bet īsto mantu. Tas pats attiecas uz BN un KP slimniekiem. Ja tiek traucēta dofamīna izdalīšanās nucleus arcuatus šūnās vai dofamīna receptoru darbība šinī kodolā, mazinās tieksme pēc šiem ķīmiskiem atalgotājiem, vai tās būtu farmakoloģiskas vielas (opijs, etil­spirts, nikotīns utt.) vai Staburadzes torte. Šīs zināšanas paver plašas iespējas nākotnē ārstēt ne tikai BN un KP, bet arī atkarības no ķīmiskām vielām. Otrs dalībnieks smadzeņu atalgošanas sistēmā ir ventrālais tegmentālais lauks (ventral tegmental area). Tātad šādiem uzvedības veidiem vismaz daļēji ir kopīgs anatomiski-fizioloģiskais pamats un ļoti iespējams, ka pārmērīga ēšana nākotnē tiks ārstēta līdzīgi kā narkotisku vielu atkarība.

Slimības saknes - pirmajās dzīves stundās?

Itālijā veikts pētījums ar mērķi noskaidrot, vai dzemdību komplikācijām ir ietekme uz ēšanas traucējumu attīstības risku jaundzimušajam nākotnē. Pētījuma rezultātā noskaidrots, ka anēmija, cukura diabēts, preeklamsija mātei, placentas infarkts, sirds darbības traucējumi un hiporeaktivitāte jaundzimušajam ir nozīmīgi neatkarīgi AN attīstības riska faktori. Turklāt, jo vairāk no minētajām dzemdību komplikācijām bija vienu dzemdību ietvaros, jo lielāks jaundzimušajam nākotnē bija AN attīstības risks. Konstatēts, ka BN riska faktori ir: placentas infarkts, jaundzimušā hiporeaktivitāte, agrīni barošanās traucējumi, hipotrofija un gestācijas vecumam pārāk īss bērna augums. Pētījuma autori izvirza hipotēzi, ka minētās komplikācijas varētu radīt vai norādīt uz pagaidām nezināmiem jaundzimušo smadzeņu attīstības defektiem, kas, bērnam pieaugot, noteiktos apstākļos manifestējas kā ēšanas traucējumi.

___________________

Favaro A. et al. Perinatal factors and the risk of developing anorexia nervosa and bulimia nervosa//Arch Gen Psychiatry, 2006; 63(1): 82-8.

Komentē prof. J. Sīpols

Šis ir ļoti interesants pētījums no tāda aspekta, ka līdz šim nav atklāti kādi anatomiski, bioloģiski vai fizioloģiski ēšanas traucējumu priekšvēstneši vai izsaucēji. Nevar izslēgt dzemdību komplikācijas kā cēloni dažos ēšanas traucējumu gadījumos, bet salīdzinoši lielam vairumam slimnieku anamnēzē dzemdību komplikācijas neparādās. Tieši otrādi: pārsvarā slimnieces nāk no labi situētām ģimenēm, kas var atļauties labu pirmsdzemdību aprūpi un tā mazināt dzemdību komplikāciju risku.

Ēšanas traucējumi nav tikai jauniešu problēma

60-70 gadus veca sieviete ar izteikti pazeminātu ķermeņa masas indeksu. Par ko jūs domāsiet? Kancerotomatozā kaheksija? Bet varbūt anoreksija?

Ēšanas traucējumu attīstība ir raksturīga pusaudžu vai nedaudz vēlākos gados, tomēr, kā pierāda statistika, nedrīkst aizmirst par šo patoloģiju iespējamību arī vecāka gadagājuma cilvēkiem. Austrijā pētījumā iesaistītas 475 sievietes 60-70 gadu vecumā ar ĶMI vidēji 25,1 kg/m2. Konstatēts, ka 60% no viņām bija neapmierinātas ar savu svaru un ķermeņa formām, 3,8% pēc DSM-IV diagnosticēti ēšanas traucējumi (1 AN, 2 BN, 15 - cita veida ēšanas traucējumi).

__________________

Mangweth-Matzek B. et al. Never too old for eating disorders or body dissatisfaction: a community study of elderly women//Int J Eat Disord, 2006 Nov; 39(7): 583-6.

Komentē prof. J. Sīpols

Anoreksija gados vecākām sievietēm ir pārsvarā sekundāra un visbiežāk saistīta ar kuņģa-zarnu trakta, onkoloģiskām slimībām vai arī endokrīniem traucējumiem. Ja anoreksija vecākam pacientam ir primāra, t. i., citu organisku faktoru neizsaukta, tad pārsvarā tā uzliesmo depresijas dēļ, īpaši pēc kāda tuvinieka nāves, vai arī parādās kopā ar psihozi, piemēram, šizofrēniju vai pašnāvības vēlmi. Neesmu sastapis pensijas vecuma pacienti, kura atsacītos no ēšanas savas neadekvātās ķermeņa attēla uztveres dēļ. Bet 45, 50 gadus vecas pacientes gan savā praksē esmu sastapis.

Stress un sociālās vides spiediens kā provocējoši faktori

Kā jūtas cilvēki ar kompulsīvās pārēšanās problēmu un cilvēki bez tās (kontroles grupa) ēšanas laikā? Gan kompulsīvās pārēšanās, gan kontroles grupas cilvēki atzīmēja labsajūtas vai nomākuma samazināšanās pakāpi pirms, pēc un kompulsīvas ēšanas lēkmes laikā, kā arī parastas ēdienreizes laikā. Rezultāti liecina, ka kompulsīvās pārēšanās grupa izjuta daudz spēcīgāku nomākuma sajūtas mazināšanos un labsajūtas rašanos ēšanas laikā, kas arī norāda uz šo cilvēku atkarību no pārtikas, jo pacientiem bez šīs problēmas pārtikas patēriņš šādas spilgtas pārmaiņas emocionālajā stāvoklī neizraisīja.

Citā pētījumā tika analizēta psiholoģiskā stresa, depresivitātes un diētas ierobežojumu nozīme pārēšanās epizožu gadījumā. Pētījumā tika iesaistītas 46 koledžas sievietes, kurām bija raksturīga kompulsīvas pārēšanās uzvedība. Pētījuma laikā dalībniecēm bija jāpilda speciāla dienasgrāmata, kurā sievietes ierakstīja visus dienas notikumus un pārdzīvojumus. Rezultāti parādīja, ka neatkarīgi no depresivitātes pakāpes, stress bija saistīts ar paaugstinātu pārēšanās lēkmju risku tajā pašā dienā, kad tika piedzīvotas negatīvās emocijas vai ap­stākļi, kas radīja stresu. Savukārt apkārtējo cilvēku atbalsts, komplimenti un uzslavas samazināja pārēšanās epizožu incidenci.

_____________________

Deaver C. M. et al. An evaluation of affect and binge eating//Behav Modif, 2003; 27(4): 578-99.

Freeman L. M., Gil K. M. Daily stress, coping, and dietary restraint in binge eating//Int J Eat Disord, 2004; 36(2): 204-12.

Komentē prof. J. Sīpols

Lielākais vairums ēšanas traucējumu pacientu no ārējiem faktoriem iespaidojas vairāk nekā tie, kuri ar šīm kaitēm neslimo. Viņi vairāk meklē atalgojumu, pozitīvu attieksmi vai uzslavu no apkārtējās vides (draugiem, kolēģiem, ģimenes locekļiem, sabiedrības) nekā tie, kam ēšanas traucējumu nav. Šo nedrošo eksternālo uzvedības tipu veido gan neveselīgas ģimenes attiecības bērnībā, gan psiholoģiskas traumas jaunībā, neveiksmīgas attiecības pusaudžu gados un citi līdzīgi iespaidi. Spriedzei arī nenoliedzami var būt liela loma, īpaši tad, ja cilvēks jau gadiem ilgi ir iemācījies tikt galā ar stresu, uzēdot kaut ko saldu vai treknu. Kā jau minēju, šīs problēmas nerodas no zilām debesīm, bet ir vairāku faktoru sakritības izraisītas.

Ak, šis pretējais dzimums!

Cīņa par pretējā dzimuma pārstāvju uzmanību vai cīņa par statusu sava dzimuma ietvaros. Kurš no šiem sabiedrības locekļu uzvedības mērķiem ir ēšanas traucējumu evolūcijas pamatā? Uz šo jautājumu mēģināja atbildēt zinātnieki ASV, Arizonas universitātē. Pētījuma autori izvirzīja hipotēzi, ka sieviešu intraseksuālā cīņa par pretējā dzimuma pārstāvju uzmanību ir bulimia nervosa priekšnosacījums, bet intraseksuālā cīņa par statusu - anorexia nervosapriekšnosacījums. 202 koledžas sievietes aizpildīja īpašas aptaujas anketas, un tika veiktas arī specializētas pārbaudes. Hipotēze izrādījās nepilnīga. Rezultātā noskaidrots, ka tieši cīņa par pretējā dzimuma uzmanību provocē gan cīņu par statusu sieviešu dzimuma ietvaros, gan perfekcionismu, gan neapmierinātību ar sava ķermeņa izskatu, gan tendenci uz tievumu, gan anorexia nervosa un bulimia nervosa.

___________________

Faer L. M. et al. The evolutionary psychology of eating disorders: female competition for mates or for status?//Psychol Psychother, 2005 Sep; 78(Pt 3): 397-417.

Komentē prof. J. Sīpols

Mana lielākā pieredze šajā kontekstā bija kā Vašingtonas Universitātes (Sietlā, ASV) koordinatoram studenšu korporāciju jautājumos, kas saistīti ar AN un BN. Tiek­sme būt visveiksmīgākajai, visneatkarīgākajai, visizraudzītākajai, vismīlētākajai, vispašpārliecinātākajai ir spēcīgs dzinulis šīm 18-22 gadus vecajām sievietēm no vislabāk situētām ģimenēm. Sacensība visās sabiedriskās dzīves jomās (varbūt tikai ne akadēmiskās) ir ļoti spēcīga, un noķertvisizskatīgāko puisi ir pašsaprotams izaicinājums. Tā rezultātā tieksme uz tievumu pirms piektdienas ballītes viņas noveda pie nopietnas vemšanas izraisīšanas ceturtdien, lai tiktu iekšā šaurajos ballītes tērpos bez vīles plīsuma un pogu iztrūkšanas. Diezgan sekla psiholoģiska uzbūve, bet ļoti saprotama, ņemot vērā apstākļus, kādos jaunietes augušas un turpina dzīvot valstīs ar augstu labklājības līmeni.

Ēšanas traucējumu recidīva īpatnības

Pētījumā iesaistītas 136 sievietes ar AN un 110 ar BN. Pēc terapijas uzsākšanas viņas tika apsekotas ik gadu deviņus gadus pēc kārtas. Pētījuma rezultāti izrādījās sekojoši: 36% AN gadījumu un 35% BN gadījumu pēc terapijas kursa pabeigšanas notika recidīvs. Sievietēm ar sākotnēji diagnosticētu AN restrikcijas tipu recidīva laikā bija tendence uz bulīmijas simptomu attīstību, savukārt BN vai AN kompulsīvās pārēšanās/apzinātas vemšanas izraisīšanas tipa pacientes recidīva laikā atgriezās pie bulīmijas simptomātikas. Tika arī noskaidrots, ka, jo spēcīgāki bija sava ķermeņa uztveres traucējumi slimības sākumā, jo augstāks arī recidīva risks pēc terapijas kursa pabeigšanas, turklāt tas bija raksturīgs gan AN, gan BN. Pētījuma autori secina, ka recidīvu profilaksē ir jāvelta īpaša uzmanība gan psiholoģiskai, gan medicīniskai palīdzībai ar mērķi koriģēt pacientu ķermeņa pašuztveri, jo tieši tā ir atslēga uz ilgstošu remisijas periodu.

_____________________________

Keel P. K. et al. Postremission predictors of relapse in women with eating disorders//Am J Psychiatry, 2005; 162(12): 2263-8.

Komentē prof. J. Sīpols

Ja pacientes ar AN izdzīvo, tad diezgan bieži viņām parādās BN, kaut kādā apziņas līmenī saprotot, ka anorexia nervosa ir tiešs ceļš uz pašiznīcināšanos. Recidīvu gadījumi ēšanas traucējumiem diemžēl vairāk ir likums nekā izņēmums. Pieturēšanās pie AN raksturīgās uzvedības vairāku gadu garumā parasti vainagojas ar pāragru nāvi visbiežāk no sirds aritmijām, kuru cēloņi ir sirds vadīšanas traucējumi jonu (Na+ un K+) svārstību dēļ. Ja pacientsiesāk ar BN, šī slimība, apzināti to slēpjot, var ilgt vairākus gadu desmitus, tuviniekiem nemanot. BN nav tik bīstama kā anorexia nervosa, tomēr sekas pēc ilgstošas slimošanas arī ir ļoti nopietnas un nereti letālas sagrauta kuņģa-zarnu trakta, kā arī kardiovaskulāro un citu traucējumu dēļ.

Klīniski nozīmīgas ēšanas traucējumu komplikācijas

Ēšanas traucējumi manifestējas ne vien ar psihiskiem, bet arī klīniskiem organisma funkciju traucējumiem, kas nereti kļūst par šo cilvēku stacionēšanas vai pat nāves iemeslu.

AN un BN gadījumā ļoti biežas sastop gastrointestinālās komplikācijas. Raksturīga aizkavēta kuņģa-zarnu trakta pasāža, dismotilitāte un aizcietējumi. Šīs komplikācijas var aizkavēt un apgrūtināt AN pacientu svara atjaunošanas gaitu. BN pacientiem ir traucēta holecistokinīna sekrēcija un izmainīta tievo zarnu peristaltikas autonomā regulācija, kā arī traucēta kuņģa muskulatūras relaksācija pārtikas uzņemšanas laikā.

Pacientiem ar ilgstošu ēšanas traucējumu stāžu bieži vien ir vērojamas kardiovaskulārās komplikācijas, kas nereti kļūst par viņu nāves iemeslu. AN un BN pacientiem ir raksturīga sirds muskulatūras hipotrofija un atrofija, samazināts sirds minūtes tilpums, hipotensija ar paaugstinātu perifēro artēriju rezistenci, aritmijas. Savukārt KP pacientiem raksturīga agrīna koronāro artēriju kritisku stenožu veidošanās un augsts miokarda unfarkta risks.

Papildus minētajām komplikācijām AN un BN raksturīga anēmijas, osteopēnijas, osteoporozes attīstība, elektrolītu disbalanss.

______________________

Zipfel S. et al. Gastrointestinal disturbances in eating disorders: Clinical and neurobiological aspects//Auton Neurosci, 2006 Oct 30; 129(1-2): 99-106.

Mitchell J. E., Crow S. Medical complications of anorexia nervosa and bulimia nervoza//Curr Opin Psychiatry, 2006; 19(4): 438-43.

Komentē prof. J. Sīpols

Manā pieredzē augstā mirstība AN gadījumos pārsvarā ir tieši klīnisko komplikāciju dēļ. Atklāta pašnāvība ir retāka slimības akūtajā fazē, kad svars tiek mērķtiecīgi zaudēts, jo pacientei prātā ir loģiska stratēģija, kā sasniegt vēlamo rezultātu, un tā tiek īstenota, tāpēc depresija AN gadījumos ir reta. Pašnāvība biežāk notiek tad, kad paciente pieņemas svarā piespiedu terapijas rezultātā, nesamierinoties ar izmaiņām ķermeņa uztverē vai arī ilgstošu nelaimīgiem jauniešiem raksturīgo pašnāvības domu dēļ.

Ēšanas traucējumu terapija: ilgs un ērkšķiem kaisīts ceļš

Tagadnē...

Mūsdienās ir skaidrs, ka ēšanas traucējumu terapijā nepieciešama multimodāla pieeja. Tikai medikamenti vai tikai psihoterapija nelīdz. Katram ēšanas traucējumu veidam ir izstrādāta sava terapijas shēma, bet, neskatoties uz to, terapijai ir jābūt individualizētai, jo vienam pacientam ēšanas traucējumu tipi var kombinēties un mainīties ar katru nākamo recidīvu. Tāpēc šo patoloģiju ārstēšana un jo īpaši ilgstošas remisijas uzturēšana prasa lielas pūles.

AN ārstēšanā galvenie elementi ir medicīnisko komplikāciju sanēšana, biheiviorālā terapija, kognitīvā un ģimenes terapija, bet farmakoterapiju izmanto kā papildinošu elementu depresivitātes mazināšanai. Kopumā vērtējot, farmakoloģiskās iespējas AN gadījumā ir minimālas.

BN un KP gadījumā izvēles terapija ir kognitīvā-biheiviorālā terapija, turklāt atšķirībā no AN labvēlīgu efektu dod antidepresantu pievienošana. Visbiežāk tiek izmantoti selektīvie serotonīna atpakaļuzņemšanas inhibitori (SSRI), it īpaši fluoksetīns.

__________________________

Halmi K. A. The multimodal treatment of eating disorders//World Psychiatry, 2005 Jun; 4(2): 69-73.

Tuvā nākotnē...

Ņemot vērā mūsdienu farmakoterapijas ierobežotās iespējas ēšanas traucējumu terapijā, ir skaidri redzama jaunu un selektīvāk tendētu medikamentu nepieciešamība. Šobrīd pirmajās klīnisko izmēģinājumu stadijās ir tādi preparāti kā grelīna agonisti, neiropeptīda Y1 un -5 antagonisti, oreksīna receptoru antagonisti, kortikotropīnatbrīvotājfaktora receptoru 2 antagonisti, histamīna 3 antagonisti, melanokortīna 4 receptoru antagonisti, beta3-adrenoceptoru agonisti, 5-hidroksitriptamīna-2A antagonisti un augšanas hormonu agonisti. Visi šie preparāti spēj ietekmēt neirālos signālceļus, kas ir iesaistīti ēšanas traucējumu patoģenēzē, tāpēc tiek paredzēts, ka šo preparātu efektivitāte būs augstāka, nekā šobrīd izmantojamajiem antidepresantiem.

______________________

Steffen K. J. et al. Emerging drugs for eating disorder treatment//Expert Opin Emerg Drugs, 2006; 11(2): 315-36.

Tālākā nākotnē...

Visu triju aprakstāmo ēšanas traucējumu veidu riska faktoru klāstā bez psihoemocionālajiem traucējumiem ir ietverami arī ģenētiskie riska faktori, kuri nākotnē, iespējams, ļaus ārstēt ēšanas traucējumus daudz efektīvāk nekā šobrīd.

Serotonīna sistēmas funkcionālās izmaiņas ir viena no ēšanas traucējumu patoģenēzes pamatnostādnēm. BN un KP pacientiem ir konstatēti traucējumi SLC6A4 gēnā, t. i., funkcionējošs insercijas/delēcijas polimorfisms promotera reģionā. Metaanalīzes ceļā ir noskaidrots, ka SLC6A*S alēle ir nozīmīgs AN riska faktors. Ēšanas traucējumu medikamentozajā terapijā visbiežāk izmanto SSRI, taču ir arī zināms, ka, rupji uzskaitot, tikai viens no diviem pacientiem pozitīvi un vēlami reaģē uz šo terapiju. Farmakoģenētikas speciālisti to skaidro tieši ar šo funkcionālo ģenētisko polimorfismu SLC6A4 gēna promotera rajonā. Tāpat nākotnē viennozīmīgi svarīgi būs iegūt informāciju par citohroma P450 ģenētiskajām variācijām, lai izvairītos no pārlieku lielu vai pārlieku mazu SSRI devu izrakstīšanas pacientiem, kuru metabolisms šādām devām nav atbilstošs. Līdz ar to pētījuma autori uzskata, ka SLC6A4 genotipēšana ļaus ārstiem individualizēt SSRI terapiju un līdz ar to arī padarīt to daudz efektīvāku.

__________________________

Gorwood P. Eating disorders, serotonin transporter polymorphisms and potential treatment response//Am J Pharmacogenomics, 2004; 4(1): 9-17.

Komentē prof. J. Sīpols

Šo pacientu aprūpe ASV notiek specializētās klīnikās, jo problēmas risināšana prasa multidisciplināru pieeju, respektīvi, šīs nav tikai psihiatriskas, gastroenteroloģiskas vai endokrīnas slimības. Ja problēma ir akūta, ārtēšana stacionārā ir priekšnoteikums, lai vispirms apturētu virzību uz neapzinātu pašiznīcināšanos. Diemžēl šāda aprūpe ir ļoti dārga tās intensitātes dēļ, prasot vairāku speciālistu vienlaicīgu piesaisti.



Avots: http://www.doctus.lv/2007/2/esanas-traucejumi
Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (18-Sep-2013)
Skatījumu skaits: 786