Ceturtdiena, 21-Sep-2017, 3:35 AM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Ēšanas traucējumi

Anoreksija

Skaistuma ideāls līdz ar laiku mainās, un meitenes un sievietes bieži ir gatavas uz visu, lai šo ideālu sasniegtu. Pēdējā laikā šo apsēstību veicina arī televīzija, žurnāli, kas popularizē uzskatu, ka skaistas sievietes ir tievas sievietes. Īpaši bīstams šis psiholoģiskais spiediens ir tām jaunām meitenēm, kas, būdamas mazliet apaļīgas, sevi salīdzina ar žurnālu fotogrāfijās redzamajām dažkārt pat pārlieku tievām meitenēm, šī salīdzināšana, kas sevi liek uzskatīt par “sliktāku” un kaut kādiem sabiedrībā iedomātiem kritērijiem neatbilstošu, meitenēm un reizumis pat pieaugušām sievietēm rada dziļus kompleksus, kas var būt pamatā smagām slimībām - bulīmijai un anoreksijai. Ēšanas traucējumi ievērojami biežāk ir sastopami labi attīstītās rietumu valstīs, kur ēdiens ir viegli dabūjams. Anoreksija korelē ar materiālo labklājības līmeni un modes tendencēm. Slimība sevišķi pieaugusi pēdējās trīs desmitgadēs. Īpaši pusaudžu vidū. Slimība visbiežāk satopama meitenēm vecumā no 15-19 gadiem, dažos gadījumos arī 20-25 gadu vecumā. Nereti anorektiskās reakcijas atkārtojas vairākas reizes, pat vecumā. Zēnu vidū to ir vismaz 10 reizes mazāk.

Anoreksijas diagnostiskie kritēriji

  • pacienta ķermeņa svars ir vismaz 15% zemāks par nepieciešamo vai arī ķermeņa masas indekss ir 17.5 vai mazāks.
  • pacients ar nolūku pazemina svaru, ierobežoti lietojot ēdienu, kurš uzbaro, papildus vēl veicot kādu no sekojošām darbībām: izsauc vemšanu, lieto caurejas līdzekļus, pārmērīgi nodarbojoties ar vingrošanu u.c.
  • pacients savu ķermeni uztver izmainīti un bailes aptaukoties veido uzmācīgas vai pārspīlētas idejas- deformēts ķermeņa tēls.
  • attīstās endokrīnās sistēmas traucējumi, kas skar hipotalamusu un hipofīzi, meitenēm rezultātā rodas amenoreja, zēniem- impotence.
  • ja anoreksija parādās prepubertātē, novēro augšanas apstāšanos, meitenēm neattīstās krūšu dziedzeri, zēniem dzimumorgāni ilgstoši paliek juvenili.

Anoreksijas riska faktori

  • pubertātes vecums, sevišķi tā agrīna iestāšanās.
  • dzimums, galvenokārt slimo meitenes.
  • spēcīgs tievuma ideāls ( fotomodeles).
  • stress, kuru izraisa pārmērīgs prasīgums pret sevi ( tieksme būt visur labākajai).
  • nespēja kritiski analizēt savas emocijas un sajūtas.
  • konflikti ģimenē, sevišķi ar tēvu.
  • pārmērīga pieķeršanās ģimenes locekļiem, nespēja būt pastāvīgai.
  • vienolu un divolu dvīņi.
  • diabēts.

Anoreksijas psihiskie simptomi

  • ķermeņa shēmas uztveres traucējumi. Anoreksijas pacientu slimības ainā ietilpst stipri izkropļots priekšstats par savu ķermeni, tas izraisa rupjas kļūdas sava ķermeņa izmēru noteikšanā. Pacienti uzskata, ka ir resni, kaut patiesībā redzami novājējuši.
  • slimības noliegums- slimnieces nesadarbojas ar ārstu, jo bailes kļūt resnai vienmēr slikti ietekmē motivāciju ārstēties, noliedz mākslīgas vemšanas izraisīšanu un citas ēšanas uzvedības īpatnības, arī runājot ar ārstu.
  • nespēja kontrolēt diētu.
  • slimībai progresējot, bada un sāta sajūtas zudums, kā arī citu emociju un dziņu nomākums.
  • interešu zudums- pacientes ir pārņemtas ar diētas ievērošanu, ar svara samazināšanu, neeksistē citas intereses.
  • sociālo kontaktu zudums. Uz anoreksijas fona paasinās pirms slimības esošās psihopātiskās īpatnības. Pastiprinās eksplozivitāte, egoisms, prasība pret citiem cilvēkiem un sevi, slimnieki paliek “ tirāni” paši savās ģimenēs. Anorektiskās pacientes ir nekomunikablas, jūtīgas, ieraujas sevī, aizvainojamas. Pusaudžu, jauniešu vidū neparasti ātri pakļaujas autoritātēm, ir paklausīgas, nedumpojas( izņēmums ir tikai cīņas par ēšanu ).
  • depresīvs garastāvoklis- pacientu afekti ir riebums pret sevi, trauksme attiecībās (ieraušanās sevī) un kauns, kā arī intensīvas dusmas un depresija, kas parādās, kad uzvedība tiek kontrolēta. Anoreksija var tikt uzskatīta  par depresijas ekvivalentu, tikai pacientam ir cerība, ka ieguvis ideālu ķermeni, viņš izpelnīsies apkārtējo mīlestību. Ārēji anoreksija izpaužas kā noguruma noliegums un hiperaktivitāte. Patiesībā slimniekiem ir paralizējoša bezspēcības sajūta, kas skar gan domāšanu gan uzvedību, novedot pie iniciatīvas deficīta. Barības fobijas, kas anoreksiju pielīdzina fobiskai neirozei, veidojas no izkropļota priekšstata par barības bīstamību un riebumu pret ēdienu. Pamatsindroms nereti kombinējas ar nespecifiskiem trauksmaini- depresīvām un obsesīvām izpausmēm ( īpaši uzmācīgu tieksmi pēc tīrības).
  • rituāli, kas saistīti ar ēdiena gatavošanu un ēšanas procesu- slimniekiem patīk iet uz veikalu un iepirkties, slimnieki var krāt izsmalcinātas receptes un gatavot dažādus ēdienus un piebarot mājiniekus, slimnieki visu dienu badojas un nemitīgi domā par ēdienu, iztēlojoties līdz sīkākai niansei par ēdiena garšu, smaržu, ēšanu, tādā veidā domas par ēdienu kļūst uzmācīgas.
  • pārmērīga tiekšanās pēc panākumiem - cīņas par ēšanu, stingri kontrolē svaru, lai nepieaugtu svars.
  • pārmērīga nodarbošanās ar fiziskām nodarbēm - neskatoties uz nozīmīgu novājēšanu un somatoendokrīnām izmaiņām, slimnieki slimības sākumstadijā nemaz nejūtas noguruši, viņiem saglabājas darbspējas. Pacienti ir hiperaktīvi, darbojas, kamēr krīt no kājām.

Slimības pazīmes

Gandrīz vienmēr anoreksija sākas ar stingru diētas ievērošanu, kas kļūst par dzīves galveno sastāvdaļu. Sākotnēji pirms diētas uzsākšanas lielākai daļa meiteņu ar anoreksiju patiešām ir liekais svars. Taču tad, kad sasniegts normāls svars, meitenes diētu nepārtrauc, bet turpina badoties, līdz ar to svars drīz vien ir zem pieļaujamām vecuma normām.

Slimības norisei raksturīgas trīs fāzes

 1. fāze. Sākums kā pie parastas notievēšanas, bet pakāpeniski process pārvēršas par badošanos un kļūst par uzmācību. Raksturīga dismorfomānija- ideja par kādu fizisku nepilnvērtību, “ resns vēders” , “ apaļi vaigi” , “ apaļīgi gurni”. Neapmierinātība ar savu ķermeni sakrīt kā reizi ar ķermeņa izmaiņām, kas ir  tipiski pubertātei. Vēl vairāk dismorfomāniju pastiprina arī izskata nesakrišana ar literatūras vai kino ideālu. Apkārtējo viedoklis var kalpot kā palaidējmehānisms, jo pubertātes vecumā ir ļoti jūtīgi. Tas var būt kāds neuzmanīgs vecāku, klasesbiedru, skolotāju izteiciens.  Tajā  ļoti aktīvi tiek iesaistīti apkārtējie cilvēki. Svars krītas strauji, novājēšana ir izteikta un satrauc ģimeni. Vairums aizsākušos anoreksijas gadījumu droši vien šajā fāzē tiek pārtraukti.

2. fāze. Sākas ar aktīvu tiekšanos ārienes korekcijā, kas arī tiek panākta kā notievēšana par 20-50% no izejas masas, attīstās sekundāri somatoendokrīni traucējumi, oligoamenoreja vai amenoreja. Notievēšanas līdzekļi var būt visdažādākie un sākumā tie nemaz nav pamanāmi, sakarā ar premorbīdu aptaukošanos. Sākumā ir pastiprināta fiziskā slodze un ēdiena kvantitātes ierobežojums. Tālāk notievēšanas līdzekļi atšķiras ar defekta  raksturu un “ defekta iekšieni ”, kā arī pacienta īpatnībām premorbīdā, bet vadošo lomu tomēr spēlē atsacīšanās no ēdiena. Ēdiena samazināšanās sākas izslēdzot sākumā ogļhidrātu un olbaltumvielas,  turpmāk ievērojot stingru diētu ēdot tikai piena satura produktus, vai augļus un dārzeņus. Ja slimnieks ir neapmierināts ar saviem gurniem, vaigiem, vēderu, tad tiek arī veikti pastiprināti vingrojumi tieši šīm ķermeņa daļām- visu dara stāvus, daudz staigā, agri ceļas, vidukli nosien stingri ar jostu, lai ēdiens “ lēnāk pārstrādātos” .Vēderpreses vingrinājumi var būt tik intensīvi, ka var novest pie ādas traumatizēšanās krusta kaula rajonā, lāpstiņu rajonā.  Bada sajūta var nebūt pirmās dienas, bet biežāk ir ļoti izteikta jau agrīnos etapos, tāpēc bieži vien jāmeklē citi notievēšanas ceļi. Pie tiem tiek pieskaitīti klizmu lietošana, vemšanas izraisīšana. Agrīnos vemšanas etapos vemšana tiek pavadīta ar veģetatīviem simptomiem, kas izraisa slimniekiem nepatīkamas izjūtas, vēlāk pie biežas vemšanas izraisīšanas šī procedūra tiek vienkāršota- slimniekiem pietiekoši izdarīt atraugas vai vienkārši noliekt ķermeni, uzspiest uz epigastriju un visa apēstā barība tiek izvemta bez nepatīkamām veģetatīvām izjūtām, šī mākslīgā vemšanas izraisīšana tiek saistīta ar bulīmiju. Slimniekiem patīk iet uz veikalu un iepirkties un patīk gatavot visgardākos ēdienus un piebarot mājiniekus. Slimnieki visu dienu badojas un nemitīgi domā par ēdienu, iztēlojoties līdz sīkākai niansei par ēdiena garšu, smaržu, ēšanu, tādā veidā domas par ēdienu kļūst uzmācīgas. Pie pasīvas badošanās tiek pieskaitīta medikamentu lietošana- medikamenti, kas samazina apetīti, diurētiķu un caurejas līdzekļu lietošana. Slimnieki var sākt daudz dzert kafiju un tēju un pīpēt ar nodomu notievēt. Paralēli pievienojas sekundāri somatoendokrīni traucējumi, vidēji 1- 2 gadu laikā iestājas amenoreja. Psihiski traucējumi: bailes no svara uzņemšanas, kas savukārt noved pie tālākas badošanās, katrs uzņemtais kumos slimniekam izraisa trauksmi, garstāvoklis atkarīgs no tā cik raiti iet notievēšana, pat visniecīgākā masas palielināšanās tiek uzņemta ar strauju garstāvokļa pasliktināšanos. Sarežģītas ģimenes savstarpējās attiecības sakarā ar nepareizu ēšanas uzvedību kļūst par psihotraumējošu faktoru, izraisa patoloģiskas reakcijas uz doto situāciju. Uz pieaugošās kaheksijas fona savstarpējās attiecības ar tuviem cilvēkiem pasliktinās vai vispār izzūd. Sekundāri ir gastroenterokolīts, gastropenteroptoze, to pavada sāpes kuņģa rajonā, aizcietējumi. Slimnieki fiksē savu uzmanību uz nepatīkamām sajūtām kuņģa zarnu traktā. Tāpēc uzmācīgas bailes no ēdiena rodas ne tikai no svara uzņemšanas, bet arī no nepatīkamām sajūtām kuņģī.  Šajā fāzē bieži vien ir arī veģetatīvi simptomi: sirdsklauves, galvas reiboņi, pastiprināta svīšana.   Kad badošanās sasniegusi zināmu robežu, organisms reaģē ar dažu enerģiju prasošu sistēmu darbības ierobežošanu. Izbeidzas menstruācijas, samazinās asins cirkulācija rokās un kājās, tāpēc rodas salšanas sajūta, krītas psihiskā koncentrēšanās spējas. Sasniegta fāze, kad parādās nopietns veselības risks.  Ja stāvoklis neuzlabojas, parasti pacientu ievieto slimnīcā. Daļai pacientu raksturīgs pacilāts garstāvoklis, jo izsalkuma sajūta zudusi, un pacients izjūt apmierinājumu tās trūkumā. Arī šajā stadijā stāvoklis var pārvērsties uz labo pusi.

3. fāze. Pacients ir kahektisks, Pacients sver, iespējams ap 30 kg, un organisma vielmaiņa sāk izmantot pēdējos enerģijas resursus. Tauku krājumi ir izlietoti, un sadalās organisma proteīns. Tā dēvētais slāpekļa līdzsvars kļūst negatīvs. Tas nozīmē, ka sadalās lielāks slāpekļa daudzums un tiek izvadīts no organisma ar urīnu nekā uzņemts. Šāda situācija ir dzīvībai bīstama, un tai mēdz sekot apjukuma stāvoklis. Pastāv arī paaugstināta uzņēmība pret infekcijām. Pamatnoskaņojumu raksturo apātija. Zemādas tauku slānis pilnībā neeksistē. Muskuļu, ādas parādās distrofiskas izmaiņas, samazinās ādas elasticitāte, izkrīt zobi, mati un nagi sausi un lūstoši, samazinās asinīs glikoze, attīstās miokarda distrofija, bradikardija, hipotonija, akrocianoze, samazinās ķermena temperatūra, slimnieki ātri salst, parādās anēmijas pazīmes. Fiziskā aktivitāte samazinās. Vadošo vietu ieņem astēniskais sindroms ar pastiprinātu izsīkumu. Slimniekam nepiemīt kritiskas attieksmes pret sevi un viņš turpina badošanos. Piemīt murgainas idejas par savu ārieni, viņi ir vai nu neapmierināti ar savu ārieni var būt arī jau apmierināti. Slimnieki pamazām vairs nav aktīvi, viņi pārsvarā guļ.  Tāds stāvoklis bez medicīniskās iejaukšanās var novest līdz nāvei.

Anoreksijas komplikācijas

  • Vispārējas izmaiņas: vājums, apātija, malnutrīcija.
  • Sejas un mutes dobuma izmaiņas: angulāra heloze, zobu emaljas erozija, zobu kariess, pieauss dziedzera palielināšanās, zobu pārlieks jūtīgums, lūpu kaktiņu sprēgāšana, kserostomija, gingivīts, aukslēju traumas.
  • Kardiovaskulāras izmaiņas: sinusa bradikardija, iespējama vagālā hipertonusa dēļ, kas samazina ventrikulu sienas biezumu, samazina miokarda kontraktilitāti,  retāk paātrināta sirdsdarbība, hipotensija, bieži mazāk kā 90/60 mmHg , dehidratācijas ar sekojošu hipovolēmiju un samazināti sirds dobumi, elpas trūkums, sāpes krūtīs, ekstremitāšu salšana, EKG pārmaiņas: zema voltāža, pagarināts Q, pagarināts QT intervāls, samazināta QRS amplitūda, pagarināts QRS intervāls, nespecifiskas ST segmenta izmaiņas, ST depresija, T zoba inversija, zoba izmaiņas, ventrikulāras aritmijas, elektrolītu traucējumu, tādas kā hipokaliēmijas, hipomagnizēmijas un mainīgas skābju –bāzu balanca dēļ. Bieži laksatīvo un diurētiķu dēļ, kardiomiopātija, mitrālā vārstuļa prolapss, kas ir 28-80 % anoreksijas pacientu, rodas dēļ samazināta kreisā ventrikuļa kambara dimensijas un masas, bez substances pārmaiņām. Mitrālo vārstuļu prolapss var tikt inducēts arī centrālās neiroregulatorās disfunkcijas dēļ, tā var tikt uzturēta citas psihiatriskas slimības dēļ: fobijas, panika, neirozes un pacientiem ar neiroveģitatīvu disfunkciju. sirds mazspēja var attīstīties termināli anoreksijas pacientiem un arī dažreiz  pie ēšanas atsākšanas, cēlonis nav skaidrs, bet ātra glikozes bagātīga maltīte var inducēt miokarda rezervju izsīkšanu. Var būt pēkšņa nāve. Letāla kardiomiopātija var būt pēc ipekakuānu pārdozēšanas, jo emetīns inducē negatīvu inotropo efektu.
  • Kuņģa un zarnu trakta izmaiņas: vairāk skar anoreksijas pacientus mazāk bulīmijas pacientus. Meteorisms, sāpes vēderā, saistītas ar kairinātās zarnas sindromu vai gastroparēzi, samazināta vai palielināta apetīte,  novājināta garša, barības vada trauma un/vai disfunkcija, eozofagīts, erozijas, čūlas,  aizkavēta kuņģa iztukšošanās,  kuņģa tilpums ir normāls vai samazināts, kuņģa muskulatūra ir atrofējusies un atoniska, lēna kuņģa tukšošanās, kuņģa pilnuma sajūta, kuņģa erozijas, gastrīts, duodena un jejunum dilatācija, peptiskas čūlas, kuņģa izplešanās, malabsorbcija, duodena dilatācija, pankreatīts, hepatīts, novēlots gastrīts, palēnināta zarnu darbība, aizcietējumi, īpaši lietojot laksatīvos līdzekļus, zarnu ievainojums vairāk attīstās pēc laksatīvo līdzekļu lietošanas, rodas hroniski aizcietējumi ar iekaisuma pazīmēm, zarnu sieniņas atoniju un dilatāciju un pēc caurejas zarnu, kas ir tieva, atrofējusies un ar superficiālām čūlām gļotādā, retencijas cistu un mononukleāro infiltrāciju submukozā. Iespējama arī išēmiska nekroze segmentāli ileumā un cekumā, kas rodas nabadzīgās asinsapgādes dēļ, kas rodas malnutrīcijas un dehidartācijas rezultātā. Var būt rektāls prolapss gan pie anoreksijas, gan bulīmijas, saistīts ar vēdera aizcietējumiem, laksatīvo līdzekļu lietošanu un vai intraabdominālā spiediena pieaugumu vemšanas izraisīšanas rezultātā,  var attīstīties arī glikozes tolerances traucējumi, samazinās proteīni, Cinka deficīts, traucēta temperatūras regulācija. Ultrastruktūras pētīšana atklāj multiplas un difūzas šūnu pārmaiņas zarnu epitēlijā, Švāna šūnās un nervu pinumā. Mikrobārkstiņas ir  reducētas, funkcionālie izmeklējumi atklāj samazinātu hilozes ekskrēciju, zarnu atrofijas un dismolitātes dēļ. Aknu funkciju traucējumi netiek izvirzīti priekšplānā, pie badošanās var būt hepatomegālija, palielināta LDH( laktātdehidrogenāze), seruma glutamīn piruvāt transamināze, alkalīna fosfāts un samazināts holīnēsterāzes, plazmas proteīni. Histoloģiski sastopama difūza steatoze, kas izvēršas par cirozi. Aizkuņģa dziedzera morfoloģiski ir atrofija un samazināti acinusi un zimogēnu granulas, palielinās fibrozās intersticiālās šūnas, pankreas vadu cistiska dilatācija un difūza kalcifikācija. Funkcionāli samazinās pankreasa enzīmu sekrēcija un proteīnu sintēze. Paaugstinās serumā amilāze un elastāze-1- specifisks rādītājs par aizkuņģa dziedzera bojājumu. Var būt pankreatīts. Amilāzes līmenis korelē ar vemšanas biežumu. Pankreatīti saistīti ar duodenālo stāzi ,kas seko duedeno-pankreātiskam refluksam.
  • Endokrīnās un metaboliskās izmaiņas: hipokaliēmija, hiponatriēmija, hipohlorēmija, hipoglikēmija, eitireoīda struma, hiperkortizolisms, amenoreja, aizkavēta attīstība un augšana, osteoporoze/osteopēnija.
  • Nieru komplikācijas: vairāk kā 70% skar anoreksijas un mazāk bulīmijas pacientus. Glomerulārās filtrācijas normas un koncentrācijas pārmaiņas, palielinās asinīs urea, tūska, hipokaliēmijas nefropātija, hroniska diurētiķu un laksatīvo līdzekļu saindēšanās, kas var sekot ar hronisku nieru mazspēju ar poliūriju, polidipsiju un palielinātu kreatinīna līmeni asinīs, augsts urīnskābju līmenis serumā un kreatinīns un paredz sliktu iznākumu anoreksijai,  piūrija, hematūrija, proteinūrija. palielināts risks urolitiāzei, hroniska dehidratācija, nierakmeņi, akūta un hroniska nieru mazspēja, antidiurētiskā hormona sekrēcijas diskontrole, nefropātija.
  • Muskulatūras sistēma:  anoreksijas pacientiem ir ģeneralizēti atrofēta muskulatūra, un tā kļūst hipotoniska. Biopsijas atklāj, ka ir primāra miopātija.  Elektromiogrāfijas studijas atklāj palielinātu polifāzisku potenciālu paralēli ar palielinātu palzmas kreatīna fosfokināzes koncentrāciju. Iespējamie iemesli miopatijām ir samazināts totālā kālija daudzums un kaloritāte un proteīnu deficīts kopā ar palielinātu fizisko aktivitāti. Pie bulīmijas nekonstatē muskulatūras bojājumus.
  • Skeleta sistēmas pārveidošana: Pacienti ar agrīni prepubertātē konstatētu anoreksiju tendēti uz mazāku augumu nekā viņu vienaudžiem. Kaulu pieaugums un nobriešana raksturīga pusaudžiem ir ģeneralizēti retardēta, un kaulu nobriešana tiek pārtraukta aktīvas slimības fāzes laikā. Bieži pie anoreksijas ir osteoporoze ar samazinātu kaulu pīķa masu, palielinātu minerālvielu densititāti, palielinātu totālo ķermeņa minerālvielu sastāvu un patoloģiski lūzumi. Primārs izmaiņu cēlonis nav pilnībā klasificēts; uzskata ka kombinējoties malnutrīcijai, estrogēnu deficītam, pārmērīgai kortizola sekrēcijai un insulīnam līdzīgā  augšanas faktora-I deficītam rodas šīs izmaiņas. Kaulu biopsija anoreksijas pacientiem nerāda hiperparatireoidismu vai osteomalāciju. Hiperkortizolisms pie anoreksijas nervoza ir svarīgs etioloģisks faktors osteopēnijas attīstībā, tā inhibē kaulu formēšanos. Neadekvāta skeleta noformēšanās pubertātē var būt osteoporozes bāze vairāk nekā skeleta priekšlaicīga involūcija.
  • Reproduktīvās sistēmas komplikācijas: neauglība, zems jaundzimušā svars.
  • Plaušu komplikācijas: spontāns pneimotorakss, pneimomediastinum: pacienti sūdzas par īsu elpu, pleirītiskām sāpēm krūtīs, saasinās pie dziļas ieelpas vai klepošanas,  izplatās uz kaklu, muguru vai pleciem, proces attīstās, kad ātri palielinās intraalveolārais spiediens alveolāra ruptūra un gaisa izplatīšanās perivaskulāri un mediastīnumā un subkutāni. Subkutānu emfizēmu var palpēt un dzirdama krušķēšana ādā virs krūšu kaula, un dzirdama arī virs perikarda.
  • Segaudu izmaiņas: Sausa āda un mati, trausli mati , skropstas, nagi, matu, skropstu izkrišana, smalks, sīks ķermeņa apmatojums, distrofiska, dzeltenīga, kas ir hiperkarotinēmijas dēļ, neveselīga ādas nokrāsa, uz roku dorsālām virsmām redzami nobrāzumi, kas rodas inducējot vemšanu ( Rusela zīmes), var būt īpaši uz metacarpo-phalangiālajām virsmām, var būt virspusēji, bet var progresēt arī par hiperpigmentāciju, kas jau ir slimības vēlīnajā fāzē. Var būt lēna brūču dzīšana, seborejiskais dermatīts un akne vulgare, subkutāna kakla emfizēma aprakstīta pacientiem, kuri izraisa vemšanu, tā var būt asociēta ar spontānu pneimomediastinītu.
  • Acu bojājumi: katarakta, sakarā ar ilgstošu badošanos, anēmiju, hronisku diareju, hipokaliēmiju
  • Neiroloģiskās komplikācijas: perifērās neiropātijas, smadzeņu vēderiņu paplašināšanās, miega deficīts.
  • Hematoloģiskās komplikācijas: anēmija, leikopēnija, trombocitopēnija, citokīnu funkcijas traucējumi.
  • Elektrolītu izmaiņas: dehidratācija, perifēras tūskas, zems sāļu līmenis, hipokaliēmija, hipohloremija, metabola alkaloze, hipomagniēmija, hipofosfatēmija.

Terapija

Vispārējie terapijas principi: Atjaunot normālu ķermeņa svaru, t. i., svaru , pie kura atjaunojas hipofīzes, hipotalama un gonādu funkcionēšana. Svara atjaunošanai ir nozīmīga loma arī daudzu psihopataloģisku simptomu redukcijā depresijas, uzmācīgu domu izbeigšanā un sociālo kontaktu atjaunošanā. Masas deficīta lielums nosaka, vai paciente ārstējama ambulatori vai stacionārā. Pie masas deficīta zem 20 % no normas vienmēr ir neatgriezeniski traucēta kontrole pār diētas ievērošanu un iespējama tikai stacionāra ārstēšana. Seruma elektrolītu korelācija un rehidratācija.

Veiksmīga var būt tikai tāda ārstēšanas programma, kas ņem vērā traucējuma daudzšķautnaino dabu.  Izstrādājot terapijas plānu, jāņem vērā distrofijas primāras un sekundāras somatiskās sekas. Var izmantot pat intensīvo terapiju un slimības cēloņu likvidēšanu, kas ietver individuālās un grupas psihoterapijas metodes, kā arī uzvedības un ģimenes psihoterapijas tehnikas. Īpaši nozīmīga ir ķermeņa shēmas jeb paštēla traucējuma korekcija.

Slimniecēm, kas turpina dzīvot vecāku ģimenēs, ģimenes psihoterapija ir obligāta. Tur, kur vecākus neizdodas psihoterapijā iesaistīt, pacientes attiecības ar viņiem tiek stingri fokusētas individuālajā psihoterapijā. Ņemot vērā slimnieces sākotnējo motivācijas trūkumu attiecībā uz ārstēšanu, nepieciešams izvirzīt tādu mērķi, kam slimniece pati piekrīt. Dažādos gadījumos iesaistīšanās ārstēšanā veicina tādu mērķu izvirzīšana kā depresijas, miega traucējumu novēršana, koncentrēšanās un intereses palielināšana par citām ikdienas dzīves lietām vai mērķiem, distancējoties no uzmācīgajām domām par ēšanu un ķermeņa svaru, kā arī fiziskās labsajūtas uzlabošana, komunikācijas nodrošināšana ar apkārtējiem, interpersonāla attiecību veidošana ar vienaudžiem, īpaši ar pretēja dzimuma vienaudžiem, interpersonālas trauksmes mazināšana.

Stacionāra ārstēšanu var iedalīt 5 fāzēs

  • Svara paaugstināšana ( bieži nepieciešama barošana caur zondi un vitālo funkciju korekcija, dažreiz jāizslēdz ģimenes ietekme).
  • Barības uzņemšanas kontrole ar personāla palīdzību ( uzsākot individuālu psihoterapiju, izveidot diētas plānu).
  • Barības uzņemšanas kontrole ar personāla pašregulāciju( turpina individuālo psihoterapiju, uzsāk ģimenes psihoterapiju).
  • Ģimenes terapija (integrācija visās dzīves norisēs).
  • Ambulatora novērošana un ģimenes psihoterapijas turpināšana.
  • Psihoterapija, balstītas uz savstarpēju uzticēšanos un saprašanos: individuālā, psihodinamiskā, interpersonālā, kognitīvi biheiviorālā, ģimenes.

 Farmakoterapija (nozīmē ārsts)

  • Antidepresanti, kad tiek normalizēts svars,piemēram, Fluoxetine.
  • SSRIs Serotonīna atpakaļuzsūkšanās inhibitori, lieto depresiju un obsesīvi kompulsīvu traucējumu gadījumos.
  • Neiroleptiķi zemās devās, piemēram, Olanzapine.
  • Estrogēnu aizvietotājs, samazina Ca zudumu, samazina osteoporozes risku, lieto pacientēm ar hronisku amenoreju.
  • Metoklopramīds pie vēdera sāpēm un uzpūšanos, pie gastroparēzes.


Avots: http://www.uzturam.lv/index.php?com=articles&id=8
Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (22-Nov-2015)
Skatījumu skaits: 715 | Atslēgvārdi: ēšanas traucējumi, anoreksija, bulīmija