Trešdiena, 22-Nov-2017, 8:19 PM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Dzīvoju kopā ar nezvēru... bulīmiju
Vieni šo slimību sauc par izlaidību, par cilvēka gribas trūkumu, citi to salīdzina ar alkoholismu, taču traģismu, ko piedzīvo sievietes, kas slimo ar bulīmiju, spēj saprast vienīgi pašas sirdzējas un mediķi. Speciālisti uzsver, ka sliktākais, ko šādā situācijā darīt, ir otru nosodīt, jo mēs savas slimības diemžēl izvēlēties nevaram.

Pieredze 

Bulīmija – purvs, no kura nespēju izrāpties 
Inese (22 gadi) 

"Jau sešus gadus slimoju ar bulīmiju. Reizēm tik ļoti gribas kādam izkratīt sirdi, pastāstīt, kā jūtos, cik ļoti man bail un nepieciešama palīdzība, jo saprotu, ka viena nespēšu tikt ar slimību galā. Bet man ir neizsakāmi kauns par sevi. Tāpēc slimību slēpju – par bulīmiju nezina ne mani draugi, ne ģimene. 
Slimība ir kā purvs, no kura netieku laukā. Labi apzinos, ka šādā veidā nav iespējams cīnīties ar lieko svaru, īstenībā pat vairs nezinu, kāds ir iemesls tam, ka tikai ēdu un vemju. Es nebiju resna, skolā mani neapsmēja. Drīzāk man bija vēlme būt perfektai. Es labi mācījos, biju sabiedriski aktīva, un vecāki, klasesbiedri, skolotāji manī uzkurināja sajūtu, ka man vajag būt vēl un vēl labākai. Pēc dabas vienmēr esmu bijusi jūtīga, bet man nepatīk citiem izrādīt savas bēdas un pārdzīvojumus. Ja sirsniņā kaut kas sāpīgāks aizķērās, man gribējās paslēpties, lai neviens neredzētu manas skumjas. Vecāki skolā daudz strādāja, ar viņiem man nekad nav bijušas ļoti ciešas attiecības, arī pašlaik nav. Attiecības mums nav sliktas, tās vienkārši nav pārāk sirsnīgas. Draugi man ir jauki, bet savas problēmas viņiem negribu uzgrūst. 
Patiesībā pat nepamanīju to mirkli, kad saslimu ar bulīmiju un tā kļuva nekontrolējama. Sākumā to darīju neapzināti un neregulāri. Šķita, ka ar ēdienu varu nomākt sliktās domas. Taču, kad biju par daudz apēdusi, atkal jutos slikti, tāpēc no ēdiena atbrīvojos. Vēlāk ēšanas lēkmes turpinājās vairākas stundas. Tādos brīžos domas grozās tikai ap ēdienu. Ja eju kopā ar kādu, nedzirdu, ko viņš stāsta, jo domāju tikai par to, ko ēdīšu, kad ēdīšu un kā ēdīšu, tā, lai neviens to nepamanītu. Es nevemju pēc katras ēdienreizes. Puslīdz normāli varu ēst nedēļu, divas, reizēm pat mēnesi, bet, tiklīdz piedzīvoju kādu emocionāli sāpīgu notikumu, "jumts aizveras”, un viss sākas no sākuma. Vienā bulīmijas lēkmē varu apēst nenormāli daudz – visu torti vai milzīgu katlu ar makaroniem. Reizēm ēdu pat tādus produktus, kas normālā situācijā man nemaz negaršo. 
Gadu gaitā esmu iemācījusies veiksmīgi paslēpt to, ka pēc ēšanas vemju. Parasti vemju tikai tad, kad esmu mājās viena. Vienmēr zinu, cikos kāds atgriezīsies. Ja tomēr kāds ir mājās, parasti atveru ūdens krānu, lai vemšanas skaņas nebūtu dzirdamas. Skan šausmīgi, bet patiesībā esmu iemācījusies vemšanu izraisīt ļoti ātri un izdarīt to klusi. Lai novērstu mājinieku aizdomas, bieži pēc ēšanas eju ārā pastaigāties. Vienmēr domāju pāris soļu uz priekšu. 
Esmu mēģinājusi ar slimību cīnīties. Katru dienu sāku ar domu, ka šodien to vairs nedarīšu. Maksimāli daudz cenšos uzturēties cilvēkos, tad man vienkārši nav laika par to domāt. Taču, tiklīdz palieku viena ar savām domām, ir "vakars uz ezera”. Viss sākas pēc vecā scenārija. Sākumā ir bauda un mierinājums, ko sniedz ēdiens, tad seko pašpārmetumi, cik daudz esmu apēdusi. Pēc tam vemšana. Kādu brīdi jūtos labi, bet tad sākas panika, un es histēriski ēdu vēl un vēl. Vemju vēl un vēl. Pēc vemšanas jūtu atvieglojumu, kļūst vieglāk elpot, ir sajūta, ka esmu tikusi vaļā no kaut kā smaga un mokoša. Tāpēc nav iespējams pārtraukt šo rituālu, jo reizēm, pat normāli paēdot, atsakoties no visa treknā, sajūta ir mokoša un nospiedoša, un tā nepāriet tik ilgi, kamēr neesmu no ēdiena atbrīvojusies. Pēc tam, protams, atkal jūtos slikti, jo nav spēka, sāk drebēt rokas, var uznākt kaut kas līdzīgs krampju lēkmei. 
Brīžiem esmu iegrimusi tajā purvā tik dziļi, ka vairākas dienas neizeju no mājām. Man vienkārši ir kauns iet cilvēkos, fiziski spēka arī nav. Domāju, ka man būtu vieglāk, ja varētu saņemt atbalstu, ja par to, kas ar mani notiek, varētu ar kādu parunāt. Ja būtu kāds, kas mani turētu pa gabalu no kūku veikala. Bet, kā jau teicu, man negribas citiem uzgrūst savas problēmas. Turklāt man pašai liekas pretīgi tas, ko daru, un man kauns par to stāstīt sev tuviem cilvēkiem.” 


Avots: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/8972/dzivoju-kopa-ar-nezveru-bulimiju
Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (10-Okt-2013)
Skatījumu skaits: 641 | Atslēgvārdi: bulīmija, ēšanas traucējumi