Ceturtdiena, 23-Nov-2017, 6:26 PM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Bērna pašnovērtējums (saimniece.lv)
Mūsu pašnovērtējums sāk veidoties bērnībā. Adekvāts tas rodas tad, ja bērns jūt, ka ir mīlēts, viņam ir sava nozīmīga vieta ģimenē, ka viņam tiek pievērsta uzmanība no apkārtējo puses. Bērns veido savā apziņā veselu virkni priekšstatu par to, vai vecāki ir lepni par viņu, vai bērns spēj realizēt to, ko vecāki cer sagaidīt no viņa. Vecāku domu un uzvedības ķēdi bērns vispārina un uztver kā mīlestību. Tā tiek veidots pašnovērtējums, kurš tiek balstīts uz vistuvāko cilvēku domām. 

Tas ir pašnovērtējuma veidošanās pats sākums. Vēlāk nāk klāt attieksme un akceptācija no vienaudžu, skolotāju, draugu, svarīgu cilvēku puses. Tā savukārt veido bērna attieksmi un mīlestību pašam pret sevi, kura izriet no pašnovērtējuma un ir ar to nepārtraukti saistīta. Nākamais etaps ir tad, kad tā vietā, lai mācītos no citiem, bērns sāk sevi salīdzināt ar viņiem. Ja bērns koncentrējas uz atšķirībām ar citiem un pievērš tām pārmērīgi lielu uzmanību, bērna pašnovērtējums var tikt ļoti būtiski iedragāts. Ļoti bīstami tas ir pusaudža gados. Tā vietā, lai veidotu savu vērtību sistēmu, pusaudži bieži vien paļaujas uz tām vērtībām, kuras pauž apkārtējie. Tā kļūst atkarīgi no citu vērtību kritērijiem. Līdz ar to bērna domas par sevi tiek veidotas, balstoties uz citu domām par viņu. Tā var izveidoties ļoti zems pašnovērtējums, kura sekas ir kompleksi.

Lai izvairītos no tiem un mērķtiecīgi audzinātu bērnu par komunikatīvu, drošu, par savām spējām pārliecinātu personību, jau no pirmajiem bērna dzīves gadiem ir jacenšas mudiāt bērnu uz pašizpausmi.
Nedrīkst bērnu nepārtraukti ierobežos. Bieži gadās, ka viena, divu vai trīs gadu vecumā, bērns visbiežāk dzird vārdu "nedrīkst". Ļausim, lai bērns izzin pasauli, protams prāta robežās un tā, lai pasaules izzināšana būtu bērnam droša. Protams, ka bērnam ir jāzin un jāsaprot, ko viņš drīkst un ko ne. 

Bieži var novērot situāciju, kad vecāki kopā ar paziņām sēž pie galda un runājas. Pienāk bērns un, gribot pievērst sev uzmanību, iejaucas pieaugušo sarunās. Visbiežak sastopamā reakcija ir: "Netraucē, kad pieaugušie sarunājas. Ej uz savu istabu." Tā ir skaidra norāde bērnam uz to, ka viņš nav pietiekoši svarīgs, lai uzturētos taja pašā istabā, kur pieaugušie, nerunājot par to, ka arī viņš grib ko teikt. 
Varbūt labāka izeja no šādas situācijas ir sekojoša reakcija: "Pagaidi mirkli, kamēr beigšu runāt un tad visi paklausīsimies, ko Tu gribi teikt." Šādā veidā liekam bērnam saprast, ka ir jārespektē pieaugušie, bet arī bērnam ir savas balstiesības.
Varam mudināt bērnu sagatavot priekšnesumu, kuru viņš nodemonstrēs, kad pieaugušie beigs sarunu. Bērns sapratīs, ka viņam ir nozīmīga vieta ģimenē, ka viņš ir pelnījis mammas, tēta un citu pieaugušo uzmanību.
Ja bērns grib pastāstīt joku vai noskaitīt dzejoli, bet tas viņam neizdodas, joks nav smieklīgs vai dzejolim aizmirsās pāris rindiņas, nekaunināsim bērnu, ka nemāk iemācīties, bet gan veicināsim sakot, ka ir liels malacis un vēlāk iemācīsies tā, lai varētu atcerēties visu dzejoli pēc kārtas.

Mudināsim bērnu brīvajā laikā nodarboties ar sportu, dejām, dziedāšanu vai ko citu, kas viņam pašam patīk un, kas bērnam padodas.

Priecāsimies par katru iemācītu un nodemonstrētu dziesmu vai deju, labiem panākumiem izvēlētajā sporta veidā, par katru jaunu apgūtu prasmi. Vecāku reakcija bērnam ir ārkārtīgi svarīgi. No mūsu reakcijas bērns jūt, ka ir mīlēts, ka vecāki ir lepni par viņu, ka viņam izdodaas, tas, ko dara.
Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (11-Sep-2013)
Skatījumu skaits: 597 | Atslēgvārdi: bērna pašvērtējums