Ceturtdiena, 21-Sep-2017, 3:24 AM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter
Galvenie » Raksti » Raksti medijos

Agras personiskais stāsts par cīņu ar anoreksiju un bulīmiju

GUNTA TABORE 11. jūlijs, 2016

“Līdzko manā dzīvē sākās kāda krīze vai sarežģījums, pārņēma panika. Atkal ķēros pie neēšanas vai citiem uztura ierobežojumiem, jo tikai tā mācēju kontrolēt situāciju – iespaidojot savu ķermeni,” saka Agra Lieģe. Izbridusi ēšanas traucējumu džungļus, kas nesuši ne mazums ciešanu, viņa beidzot atradusi ceļu pie sevis.

Ar Agru iepazinos pirms diviem gadiem, veidojot publikāciju par svaigēdāju maizīti. Sarunā viņa sevi dēvēja par vegāni un veselīga uztura entuziasti. It kā starp citu pieminēja, ka savulaik sirgusi ar anoreksiju. Rosināju izstāstīt. Agra piekrita, taču tad aizceļoja. Kad uz brīdi iebrauca Latvijā, sarunai vairs nepiekrita. “Nevaru teikt, ka esmu pilnībā tikusi vaļā no ēšanas traucējumiem,” tolaik viņa pamatoja tā.

Pēc tam viņa devās ilgstošā ceļojumā uz Indiju. Pagājušajā rudenī skatos – Agra apprecējusies ar šarmantu indiešu vīrieti. Drīz vien viņa atgriezās Latvijā kopā ar vīru. Bija gatava pavēstīt savu stāstu. Tieši Dživans, viņas vīrs, palīdzējis tikt vaļā no iepriekšējā dzīvesveida važām un atkarības, kas ilgusi gadiem.

Kad un kāpēc sākās problēmas ar ēšanu?

Anoreksija nekad nav stāsts tikai par ēdienu. Ēdiens nav slimības cēlonis, bet gan sekas. Pārtika kļūst par ienaidnieku, no kā jāuzmanās, taču vienlaikus viss saistībā ar uzturu tiek pacelts uz pjedestāla.

Man bija 14 gadu. Gribēju kā visi tīņi – varu iet prom no mājām, atdalīties no vecākiem, tomēr justies ļoti droši , jo zinu, ka ir mājas, kur atgriezties. Taču tās sāka šķobīties… Mani vecāki šķīrās.

Ēšana, pareizāk sakot, neēšana bija veids, kā man izdevās izolēt sevi no pasaules, kurā viss pēkšņi bija sašķobījies. Tā ir izteikta izolētība, jo sāc badoties un absolūti fokusējies uz šo procesu. Vienlaikus tā ir pastāvīga cīņa ar bada sajūtu.

Bija grūti to visu noslēpt no ģimenes. Šausmīgi meloju par ēšanas tēmu. Baidījos, ka mani atkal piespiedīs kaut ko ieēst. Mēģināju izlikties, ka ēdu, reizēm nācās arī kaut ko notiesāt. Tās bija nepārtrauktas manipulācijas ar un par ēdienu. Bija posms, kad dzēru vienīgi limonādi, bet varēju taču ēst dārzeņus un augļus! Man tolaik, protams, nebija nekādu zināšanu uztura jomā.

It kā šķita, ka gribu zaudēt svaru, būt skaistāka, tievāka, lai patiktu citiem. Bet neticami strauji tas viss kļuva par lielu apsēstību, centrālo dzīves mērķi. Man jādara viss iespējamais, lai turpinātu iesākto! Ja izdevās neēst vairākas dienas, bija īpaša sajūta, ka esmu varena, ka man pār kaut ko ir simtprocentīga vara. Mērķis ir piepildījies, neesmu padevusies kārdinājumam!
 Jau pirmajos sešos mēnešos svars saruka aptuveni par 20 kilogramiem. Man patika, kā izskatos, redzēju spogulī, ka ir skaisti.

Pēc tam ļoti ilgi nevarēju tikt vaļā no kaulainuma rēga, no ilūzijas, ka būt šādai ir skaisti. 
Anoreksija bieži mijās ar bulīmiju, viss bija vienā murskulī. Mocīja izsalkums, bet mana griba tam pretojās. Tad sāku ēst, bet bija grūti apstāties. Pārdzīvoju, ka esmu apēdusi kaut ko, ko negribēju, tātad no tā uzreiz vajag atbrīvoties. Bulīmija mani pavadīja visu mūžu, kopš pirmo reizi pamēģināju. Saēsties un izvemties. Seko atvieglojums – cik labi, ka ēdiena vairs nav manī.

Jutu milzīgu nogurumu, bet nesaistīju to ar badošanos. Pēc kāda laika vecāki sāka ievērot pārmaiņas manā izskatā un uzvedībā. Liedzos, meloju. Kad vairs nebija spēka izlocīties, izstāstīju.

Mani nogādāja slimnīcā. 
Tolaik Latvijā par anoreksiju bija maz zināms, nebija speciālistu šajā jomā. Pusaudžus ievietoja vai nu Bērnu slimnīcas gastroenteroloģijas nodaļā, vai Tvaika ielā, psihiatriskajā slimnīcā. Manējo pieskaitīja pie gremošanas orgānu vainām. Nodaļā visiem bija pārsvarā celiakija vai kāda kuņģa kaite. Tiku parādīta arī psiholoģei, kura centās kaut ko izprašņāt, skaidrot. 
Pēc tam gāju arī pie psihoterapeita, konsultācijas apmeklēju gandrīz gadu. Vai kaut kas mainījās? Tikai ārēji. Kad biju jau pieaugusi, vēlreiz meklēju psihoterapeita palīdzību, atkal sekoja daudzi seansi. Efekta nebija ne pirmajā, ne otrajā reizē.

Kā tomēr izdevās atbrīvoties no ēšanas traucējumiem?

Neizdevās. Lai gan ārēji – pēc svara un ēšanas – nekas kritisks vairs nenotika, tomēr uzskatu, ka mana slimība turpinājās ļoti daudzus gadus. Tā vilkās man līdzi, uzliesmoja periodiski. Bija nekontrolēta ēšana, pēc tam to pārdzīvoju, kritu atpakaļ aizliegumā – nedrīkstu taukvielas vai saldumus, meklēju liesāko, atteicos no dažādiem produktiem…

Pamazām kļūsti par tādu kā kontrolfrīku. Galvenais ierocis tajā ir neēšana, jo tikai tā vari kontrolēt savu ķermeni. Gadu gadiem galvā ir šī programma par ēdienu. Nereti tas bija arī stresa cēlonis. Okei, tagad ir jāpaēd, bet uzreiz galvā sāk šaudīties domas: tur nedrīkst būt eļļa, kalorijas, nekas trekns…

Uzskatu, ka ēšanas traucējumi ir atkarība – tai ir tieši tādas pašas izpausmes kā jebkurai citai atkarībai. Atkarība no badošanās, tā to varētu dēvēt. No tā, ka varu pilnībā kontrolēt savu ķermeni, zaudēt svaru, vispār atteikties no ēdiena. Ne velti daudzas jaunietes mirst no anoreksijas.

Cilvēkam ar ēšanas traucējumiem uzturs ir kā leduskalns – redz jau tikai virsējo daļu, nevis lielo problēmu. Attiecības ar ēdienu ir fundamentāli sabojātas, tas ir iegūlies smadzenēs. Pārtika vairs nesaistās ar garšu vai baudījumu, nav ikdienišķs process kā visiem citiem – o, gards cepums, apēdu un eju tālāk.

Mūsu sabiedrībā daudzi ir pārlieku pārņemti ar ēdienu, ir tāda neirotiski kontrolēta pieeja. Ar cerību, ka citādās ēšanas vadlīnijas uzlabos dzīvi un padarīs laimīgu. Tas nepalīdzēja man, un neredzu, ka šie cilvēki prastu dzīvot relaksēti, labsajūtā. Pat ja ķermenis izskatās labi, viņi nav laimīgi.

Līdz Indijas braucienam trīs gadus bija vegāne. Man šķita, ka tā ir laba un sabalansēta ēšana. Protams, mana vegānisma pamatā bija arī ētiski apsvērumi, tomēr cēlonis meklējams ēšanas traucējumos. 
Daudzi visu cītīgi izsver: no rīta ēdu tik gramu tā, neēdu to… Ievēro paleolīta vai citu diētu. Kādam neder glutēns, citam – laktoze, nelieto piena produktus, vai der tikai mazkaloriju ēdiens. Nesaku to par visiem, bet, iespējams, daļai tas ir veids, kā slēpt savus ēšanas traucējumus un just kontroli pār savu dzīvi. 
Turklāt cik liela ir iespējamība, ka šāds ēšanas stils sakrīt ar to, ko organisms prasa?! Ķermenis runā, ja vien klausāmies. Agrāk es tam nepievērsu uzmanību, vienkārši sāku stingru diētu. Protams, vienā brīdī mans ķermenis pārstāja runāt, jo viņā taču neklausījās…

Savulaik stāstīji, ka skrien arī maratonu. Tā taču ir veselīga izkustēšanās.

Nenoliedzami veselīga, tomēr tagad atzīstos pati sev, ka skriešana man bija līdzeklis, lai atbrīvotos no stresa, pierādītu sevi, krātu bonusa punktus par to, ko daru.

Labs draugs pierunāja pamēģināt ciguna praksi. Tur bija savi noteikumi, piemēram, atmest alkohola lietošanu, celties pussešos no rīta, skriet. Domāju, ka disciplīna man būs glābiņš, jo situācija ar ēšanu joprojām bija ļoti nospiedoša, pārāk daudz par to nācās domāt. 
Nebiju liela sportiste, mēdzu apmeklēt aerobiku, braukt ar velosipēdu, bet pēkšņi sāku skriet katru dienu septiņus, pat desmit kilometrus. Drīz vien izdomāju noskriet pusmaratonu. Izdevās. Tas ļoti motivēja. Rudenī ar draugiem devāmies uz Franciju, noskrējām Nicas maratonu. 
Reiz nopirku baskāju skriešanas apavus, īpašas čībiņas ar pirkstiem. Izmēģināju skriet šādi. Iepatikās. Noskrēju arī baskāju ultramaratonu – 53 kilometrus. Man patika, ka tas notika liedagā, skrēju un skatījos uz jūru. Turklāt pirmo reizi jozu basām kājām. Kad nonācu līdz finišam, sapratu, ka varētu skriet vēl.

Brīžos, kad jutos psiholoģiski nedrošāka, skrēju ļoti daudz, kādā nedēļā bija pat pārsimt kilometru. Skrēju no rīta 20 kilometrus, pat ūdens pudeli neņemot līdzi. Tas bija gan azarts, gan absolūta vieglprātība, bet visdrīzāk – glābiņa meklēšana. Atceros stresa situācijas, kad skriešana bija vienīgais, kā varēju piespiest sevi labāk justies. 
Līdzīgi kā es sevi mocīju skriešanā, daudzi dragā sevi, piemēram, jogā. Tai vajadzētu harmonizēt, bet, izrādās, cilvēks ir nomocījies, sastresojies, jo nevar nostāties uz galvas.

Svarīgi uz dzīvi paraudzīties kā uz veselumu, nevis stresa pilnu skrējienu vāveres ritenī ar īsiem atelpas brīžiem. Ne jau joga vai meditācija pāris reižu nedēļā mainīs to, kā jūtamies. Palūkošanās uz savu ikdienu un savu problēmu identificēšana ļaus dzīvot mazāk sašķeltu un mazāk pretenciozu dzīvi, no kuras nav jāatkopjas.

Tagad par skriešanu ir mierīga sajūta – ja gribētu vairāk, darītu to. Daudz staigāju. Gribu, lai dzīve būtu bez stresa, harmoniska, lai nenonāktu līdz tam, ka atkal jāķeras pie glābšanas riņķa, kas visbiežāk ir saistīts ar ēšanu.
 Lai to panāktu, vajadzīga profesionāla palīdzība. Man palīdzēja Dživans. Tās bija sarunas, kurās pirmoreiz patiešām sāku saprast sevi. Šķita, ka esmu labi izglītota psiholoģijā, ar attīstītu loģisko domāšanu, taču, sastopoties ar viņu, kļuva skaidrs – ja nepazīšu pati sevi un sev melošu, nelīdzēs neviena grāmatu gudrība. No Indijas atgriezos pavisam citāda.

Kāpēc devies uz Indiju? Meklēt garīgumu?

Man bija darbs, ko varu strādāt jebkur, kur vien ir dators un internets. Kāpēc gan tumšajos un aukstajos ziemas mēnešos to nedarīt Indijā?! Kopš sāku lasīt Salmanu Rušdi, vienmēr gribēju turp aizbraukt. 
Jo ilgāk dzīvoju Indijā, jo tika apgāzts katrs fakts, ko pratu ielikt savā striktajā pasaules izpratnes kastītē. Ieraudzīju trūkumu, kas nav ne depresīvs, ne iznīcinošs, ne gremdējošs. Ārkārtīgi tīri cilvēki var dzīvot būdā, kas salikta no dēļu un plastmasas gabaliem. Klimats ir silts, tāpēc šāda būda der.

Indijā var mācīties dzīvot citādi, ja mēģina just viņu dzīves plūdumu. Uzturējos mazpilsētā, protams, pēc viņu mērogiem, kurā bija 28 miljoni iedzīvotāju. Taču visi, kas mitinās vienā ielā, pazīst cits citu. Dalās ar to, kas katram ir, eksistē kā vienots organisms.

Braucām kalnos, tur bija nejauki šaura vieta. Vairāki puiši no citām mašīnām uzreiz metās palīgā. Nevis tāpēc, ka viņi visi tādi izpalīdzīgi, bet gan tāpēc, ka pilnībā iesaistās dzīvē. Viņu dzīve ir nevis balta lapa ar košiem punktiņiem, kā daudziem no mums, bet pilns zīmējums, visa glezna.

Kā iepazinies ar Dživanu?

Sēdēju jūras malā un nodarbojos ar ciguna meditāciju. Dživans redzēja, ka tur plātos, gribēja uzzināt, vai tas ir taidzi. Sākām runāties. Indijā uzsākt sarunu ar svešinieku nav nekas īpašs. 
Dživans ir tāds kā baltais zvirbulis arī Indijā, savā vidē, viņš neseko līdzi nevienai reliģijai. Uzauga ģimenē, kur meditācija un pašizziņa bija ikdienas sastāvdaļa. Vadīja meditāciju retrītus Ziemeļindijā un ašramu Nepālā, mācīja meditāciju Beļģijā un Vācijā. Dienvidāfrikā palīdzēja atveseļoties narkotiku atkarīgajiem.

Dživans noraida jebko, kas varētu cilvēkus sašķelt idejas, reliģijas, nacionālās piederības vai citas sistēmas vārdā. 
Viņš palīdz katram iepazīt pašam sevi un izprast, ka ciešanu cēloņi meklējami nevis ārpasaulē, bet gan paša nespējā pieņemt sevi un citus. Ar meditācijas palīdzību katram ļauj saskatīt savu iekšējo gaismu. Izmanto dažādus paņēmienus, ko pats ilgstoši pārbaudījis un kas ir pielāgotas mūsdienu cilvēkam.

Kā tas darbojas?

Tā ir visbrīnumainākā metode, bet tajā nav nekā noslēpumaina. Tā ļauj pašam tikt pie savas būtības. To varētu dēvēt par pašizziņas terapiju. Pie mums vislīdzīgāk strādā psihoterapeits. Taču psihoterapeits jāapmeklē ilgus gadus. Dživana metode, atšķirībā no psihoterapijas, nerada atkarību.

Kā tad ne? Tu taču ar Dživanu pat apprecējies!

Biju pilnīgi pārliecināta, ka nespēju ar patiesu atdevi būt kopā ar kādu, iepriekšējā pieredze par to liecināja. Man bija grūti atvērties tā, lai spētu sadzīvot, iemācītos saprasties, satiktos sirds, jūtu un prāta līmenī.

Agrāk nevarēju mīlēt pa īstam. Visbiežāk tā bija nosacījuma mīlestība, līdzīgi kā zīdainim, kam vajag mammu, jo viņa pabaros. Manī bija daudz apspiestas agresijas, dusmu, stūrgalvības, egoisma. Kā daudzām sievietēm, kuras pieredzējušas vecāku laulības izjukšanu.

Cilvēkam, ar kuru beidzot varēju būt kopā, vajadzēja būt tieši tik neiedomājami stipram un nobriedušam, kāds ir Dživans. 
Tagad esmu sapratusi, ka nevar iet pie otra cilvēka, kamēr pats neesi laimīgs. Tik daudzi mīlestību viens otram pieprasa, izlūdzas. Tā ir izlikšanās, ka gribi mīlestību sniegt, – patiesībā ej tukšām rokām un gaidi no otra mīlestību, cerot, ka tā manu tukšumu aizpildīs. Pie otra drīkstam iet, lai ar laimi un mīlestību dalītos.

Pastāsti, lūdzu, vēl mazliet par to, kā tev palīdzēja Dživana metode!

Man šķita, ka pati visu zinu, māku, esmu atvērta jaunām lietām. Uzskatīju, ka jau esmu atradusi veidus, kas man palīdz ikdienā, – visi mani ēšanas noteikumi, meditācija, ciguns, speciālā elpošana, mantras… Dživans beidzot lika paskatīties skaidrāk uz to, kā dzīvoju. Mudināja domāt pašai. Kas visu laiku man liek paklupt, kas traucē? Un galvenais – kā dzīvot citādi.

Neviens jau negrib ieraudzīt, ka gadiem esi vilcis sev līdzi miskasti, turējies pie tās kā pie Svētā Grāla. Dzīvo lielā diskomfortā ar savu valdonīgumu vai stūrgalvību, jo zini, ka sabiedrībai tas nav pieņemams, mēģini to nomākt, noslēpt, izlikties. Nav viegli pārtraukt sev melot, piemēram, atmest pārliecību, ka man ir tas, kā nemaz nav.

Protams, līdz tam jau biju ilgstoši analizējusi sevi arī psihoterapijā. Tomēr uzskatu, ka psihoterapija ļauj dzīvot tālāk melos. Terapeits varbūt pat identificē stūrakmeņus, kas ir iemesls tavām ķibelēm, tomēr nepiedāvā, kā to visu mainīt. Neiemāca principu, kā rīkoties nākamajā brīdī, neiedod darbarīku.

Man mīļa ir grāmata “Bezgalīgais stāsts”. Visgrūtākais, trešais uzdevums, ko Bastienam vajadzēja izpildīt, – skatīties spogulī uz sevi. Tas patiešām ir visgrūtākais, ar ko mums jāsaskaras. Tagad arī es to esmu izdarījusi. Dživans man palīdzēja.

Esmu sapratusi, ka man nav jābūt citādai, kāda esmu. Tikai jāpārtrauc pretoties savam es, jāliek lietā tas, kas manī ir, vienalga, vai tas pašai iepriekš šķitis labs vai slikts, jo katrai personības iezīmei ir kāda nozīme un pielietojums. Tas pamazām notiek.

Līdzīgi neticēju, ka mana ēšanas situācija jelkad uzlabosies, ka varēšu priecāties par ēdienu. Taču tā ir! Tagad varu pateikt, ka tā ir liela brīvība.

Pirmo reizi dzīvē dzirdu, ko prasa mans ķermenis. Tā var būt šokolāde vai pica, piens vai olas – mierīgu sirdi to apēdu. Un esmu normālā svarā. Izskatos un jūtos labāk nekā tolaik, kad uzskaitīju katru apēsto brokoli.

Agras atziņas, kas varētu noderēt citiem

* Lai saglabātu veselīgu attieksmi pret ēdienu un savu ķermeni, svarīgi ir atteikties no kārdinājuma ievērot noteiktu diētu vai specifisku ēšanas režīmu. Bieži vien automātiski sekot līdzi kādiem noteikumiem ir vienkāršāk, nekā ieklausīties savā ķermenī, sniegt tam tādu uzturu, kādu tas prasa.

* Ne vienmēr jāspiež sevi celties piecos, lai dotos rīta skrējienā (tā es agrāk darīju), bet reizēm ķermenis to vēlēsies. Nedz sports, nedz uzturs nav jāpārvērš par militāru disciplīnu.

* Kustēties dabiski – tas nozīmē kaut vai izstaipīties no rīta kā kaķim vai doties garā pastaigā.

* Ieraudzīt sevi tādu, kāds esi, – tā ir lielākā drosme. Atļauties paraudzīties sevī un pieņemt to, ko redzi, novērot, pamanīt sakarības, saprast, kādas darbības un kāda attieksme noved pie nevēlamiem rezultātiem, – tā ir uzdrīkstēšanās un meditācija.



Avots: http://veselam.la.lv/2016/07/11/izklut-no-ediena-leduskalna-2/
Kategorija: Raksti medijos | Pievienoja: admin (13-Jūl-2016)
Skatījumu skaits: 464 | Atslēgvārdi: anoreksija. ārstēšanās