Trešdiena, 22-Nov-2017, 8:20 PM
Mājas Reģistrācija
Sveicināti, Viesis
Vietnes izvēlne
My Twitter

Anorexia nervosa ir sarežģīti izprotama un sarežģīti ārstējama saslimšana. Ir grūti saprast cēloņus tam, kāpēc cilvēks sevi tīšām badina un kāpēc redz sevi spogulī resnu, ja patiesībā ir krietni zem normālā svara robežas.Latvijā izplatīts ir viedoklis, ka, ja bērnam ir anoreksija vai citi ēšanas traucējumi, vainīgi vecāki. Sarežģīti izprotami ir arī citi ēšanas traucējumi. 

Ir triju veidu teorijas, kas skaidro ēšanas traucējumu izcelsmi - psiholoģiskā, bioloģiskā un vides teorija. Vairākas teorijas apgalvo, ka cēloņi ir psiholoģiski ar vides mijiedarbību - sākot ar neprasmīgu vecāku aprūpi līdz sociālai un kulturālai ietekmei, kas meitenēm liek domāt, ka tievs ir veiksmīgs. Pēdējos gados tiek veikti daudzi zinātniski pētījumi, meklējot bioloģiskos ēšanas traucējumu cēloņus un zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka šīm bīstamajām saslimšanām var būt ģenētisks cēlonis. 

Klasiski definētie ēšanas traucējumu cēloņi

  • Seksuāla uzmākšanās vai izvarošana
  • Fiziska vardarbība
  • Emocionāla vardarbība
  • Vecāku nepietiekama aprūpe vai pāraprūpe
  • Tuva cilvēka nāve
  • Nopietna saslimšana ģimenē
  • Sabiedrības, vienaudžu un masu mediju spiediens
  • Smaga saslimšana vai ķirurģiska iejaukšanās bērnībā
  • Traumatiska pieredze dzīves laikā

Šeit minēti daži no ēšanas traucējumu cēloņiem, bet tas nenozīmē to, ka jebkurš saslimšanas gadījums ir seksuālas vardarbības, neprasmīgas vecāku aprūpes vai sabiedrības spiediena rezultāts.

Ģenētiskās saiknes
 

2002. gadā plašs pētījums veikt Pensilvānijas Universitātē. Šī pētījuma mērķis bija izzināt cēloņus, kāpēc ar ēšanas traucējumiem mēdz slimot vairāk kā viens ģimenes loceklis. 1999. gadā līdzīgs pētījums veikt Moudsly slimnīcā Londonā, šajā pētījumā galvenais uzsvars tika likts uz serotonīna veidošanās sistēmu. Tika pierādīts, ka cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem ir zemāks serotonīna līmenis kā populācijā vidēji. 
2013. gada septembrī ASV  National Institutes of Health ir nācis klajā ar jauna pētījuma rezultātiem molekulārajā psihiatrijā, kas norāda, ka ēšanas traucējumiem var būt arī bioloģisks cēlonis. Pētījums ir bāzēts uz 1200 indivīdiem ar diagnozi anorexia nervosa un 2000 indivīdiem, kam nav šī diagnoze. Kā "vainīgais" šajā pētījumā tiek norādīts gēns EPHX2. 
Pētījumi tiek turpināti, Austrālijā 2013. gada maijā ir sākta pētījuma programma ANGI - https://angi.qimr.edu.au/ - Anorexia Nervosa Ģenētiskā Iniciatīva. 
ANGI ir globāla iniciatīva, lai identificētu gēnus, kas var veicināt ēšanas traucējumu veidošanos. Šī pētījuma mērķis ir paplašināt zināšanu līmeni par ēšanas traucējumu cēloņiem un, iespējams, izveidot lielāku izpratni par ēšanas traucējumu ārstēšanas iespējām. Zinātnieki ASV, Zviedrijā, Austrālijā un Dānijā plāno savākt vairāk kā 8000 indivīdu asins paraugus, gan cilvēkiem, kas slimo ar ēšanas traucējumiem, gan nē. 
Arvien vairāk pētījumu norāda, ka anoreksija nav tikai mentāla saslimšana un jāārstē ne tikai kā mentāla saslimšana.

 


Kādēļ cilvēki saslimst ar anoreksiju?

Ja lasāt angļu valodā, labs raksts par ēšanas traucējumu cēloņiem un vecāku lomu http://evamusby.co.uk/parents-guide-causes-of-anorexia/
Why do People Become Anorexic?
Reprinted from Anorexia Nervosa: A Guide to Recovery

 
Viens no biežāk sastopamajiem mītiem ir, ka cilvēki saslimst ar anoreksiju, jo ir ar sevi pārņemti, iedomīgi indivīdi, kuri pievērš pārāk lielu uzmanību savam izskatam. Lai arī pastāvošais tievuma kults noteikti ir viens no ietekmējošajiem faktoriem anoreksijas attīstībā, tas nekādā gadījumā nav galvenais slimības izraisītājs. Anoreksija ir atbilde sarežģītam faktoru savienojumam, kas sevī ietver kulturālu, sociālu, ģimenisku, psiholoģisku un bioloģisku ietekmi, kas katram cilvēkam ir atšķirīga. Atbilde uz jautājumu „Kāpēc?” ir indivuāla katram cilvēkam un prasa dziļu introspekciju personībā.
Dažas iespējas ir aplūkotas zemāk.
 
Kāda plaši pieņemta teorija ir, ka cilvēki saslimst ar anoreksiju, jo cenšas panākt kontroli pār sevi un savu dzīvi. Ēdiens un svars var tikt kontrolēts, kamēr citi dzīves aspekti ne, un noteikti ievērojami notikumi, kā māju pamešana, šķiršanās vai nopietna slimība, ir piemēri situācijām, kuras nespējam kontrolēt, kas var provocēt anoreksiju. Ēdiena daudzuma ierobežošana, kad apkārt atrodas daudz kārdinošu ēdienu, rūpīgi pieturoties paša izveidotiem noteikumiem un veiksmīga svara zaudēšana var sniegt gandarījuma un drošības sajūtu. Galu galā anorektiķi arvien mazāk spēj kontrolēt sevi un kļūst iesprostoti savos uzvedības un domu veidos, no kuriem, neskatoties uz pašu centieniem, viņi nespēj atteikties.
 
Augstam procentam anoreksijas slimnieku ir bijusi saskarsme ar izmantošanu, nolaidību un citiem traumatiskiem notikumiem, viņos anoreksija attīstās kā veids tikšanai galā ar šo pieredzi. Grāmatā „A Hunger So Wide And Deep” (1996) Bekija Tompsone ne tikai apspriež seksuālu un fizisku traumu ietekmi uz ēšanas traucējumiem, bet arī ilustrē, ka dzīvošana nabadzībā, nepietiekama izglītība un rasistiskas, seksuālas un reliģiozas diskriminācijas formas arī ir traumatiski notikumi, kas var būt provocējošie faktori. Anoreksija ir efektīvs veids, kā pārdzīvot sarežģītus apstākļus, jo tā novērš slimnieka domas no sāpēm. 
Svara zaudēšana nodrošina konkrētu mērķi, kura sasniegšanai nepieciešama enerģija, plānošana un pūles. Laiks, kas pavadīts, skaitot kalorijas, sportojot un domājot par ēdienu, ir laiks, kas pavadīts, nedomājot par sāpēm. Daudzi anoreksijas slimnieki piedzīvo eiforiju, kad ir sasniegts zems svars, jo tikai tad viņi jūtas spējīgi un veiksmīgi. Bieži paralēli ēdiena ierobežošanai notiek pierīšanās, kas notrulina emocijas un sagādā komfortu. Pastāv teorija, ka ogļhidrāti paaugstina serotonīna līmeni smadzenēs un tas atvieglo depresiju. Līdzīgi tam, saldu un treknu ēdienu uzņemšana palielina endorfīna līmeni, endorfīns ir ķermeņa dabiskais atsāpinātājs. Tātad frāze „ēdiens ir narkotikas” atbilst patiesībai dažiem cilvēkiem.
 
Jauniem vīriešiem un sievietēm anoreksija var būt veids, kā tikt galā ar apjukumu laikā, kad mainās sabiedrības lomas. Pašlaik ir grūti noteikt, vai sievietei ir jābūt pašpārliecinātai vai nepašpārliecinātai, mājās vai darbā, patstāvīgai vai nepatstāvīgai. Pateicoties ekonomiskām un politiskām priekšrocībām, nedabiski tievi ķermeņi vēl jo projām tiek izmantoti produktu un dzīvesveidu pārdošanā, uzsverot, ka „pareizs ķermenis” nesīs laimi, veiksmi un labāku dzīvi. Jaunas sievietes saņem pretrunīgu vēstījumu „Tu vari būt jebkas, kas tu vēlies būt, bet tev ir jābūt tievai.”
Šie paši noteikumi attiecas arī uz jauniem vīriešiem, viņi saskaras ar līdzīgiem konfliktiem par to, vai viņiem būtu jābūt mājās vai darbā, jutīgiem vai stipriem u.tml. Arī viņi ir pakļauti perfekta ķermeņa tēlam, muskuļainam, labā fiziskā formā, slaidam, nevis resnam. Anoreksija var būt veids, kā izvairīties no pretrunām par to, kādam jābūt mūsdienu vīrietim vai sievietei.
Svara zaudēšana ir arī veids, kā dažas sievietes izvairās no kļūšanas par pieaugušām, seksuālām būtnēm, tādējādi saglabājot bērna ķermeni, izvairoties no intimitātes un atbildības, kas seko, pieaugot. Piemēram, no seksuālas vardarbības cietušais varētu justies nedroši un apzināti vai neapzināti izdomāt, ka mazbērna ķermenis vairs nav seksuāli pieprasīts vai pievilcīgs. Viņai svara zaudēšana var būt sevis pasargāšanas nolūkos, lai viņa nebūtu tik viegli ievainojama.
 
Ģimenes bieži ir ietekmējošais faktors ēšanas traucējumu attīstībā un saglabāšanā, neskatoties uz to dažreiz ir grūti noteikt, vai ģimenes disfunkcija ir iemesls vai radusies ēšanas traucējumu ietekmē. Ģimenes, kurām ir bijusi saskarsme ar depresiju vai alkoholismu arī ir iekļautas riska grupā, tā pat kā tās, kurās bērniem tiek uzspiesti stingri noteikumi un prasības. Apsēstība ar ēdienu un svaru var būt efektīvs līdzeklis, kā aizmirsties no nelaimīgajām situācijām vai novērst uzmanību no citām problēmām mājās. Daži anoreksijas slimnieki atvieglo savu diskomfortu, kontrolējot vai manipulējot ar apkārtesošajiem. Piemēram, nav neparasti, ja slimnieks iepērkas un gatavo ēdienu mājiniekiem, badojoties pats.
Bērna attiecības ar vecākiem bieži ir nozīmīgs faktors ēšanas traucējumu attīstībā. „Izsalkums pēc tēva” ir termins, kas apzīmē tukšumu, kādu bērns piedzīvo, kad tēvs fiziski vai emocionāli neatrodas ģimenē, tas veido plaisu ģimenes struktūrā. Pusaudžiem un jauniešiem tēva trūkums var radīt nereālistisku ķermeņa redzējumu, bailes no ēdiena un nedrošību par savu vietu pasaulē un seksualitāti. (Maine 1991)
 
Anoreksija var būt arī pārāk ciešu mātes / bērna attiecību rezultāts. Šādās attiecības bērnam ir grūti izveidot savu identitāti un attīstīties atbilstoši vecumam. Bērns var justies kaut kādā veidā atbildīgs par mātes laimi, vai baidīties atstāt viņas radīto aizsardzību, lai dzīvotu, pēc abu domām, bīstamā pasaulē. Mātēm dažkārt ir grūti ļaut bērnam iet, viņām šķiet, ka tad viņas nebūs vajadzīgas. Daudzos šādos gadījumos anoreksija simbolizē bērna mēģinājumu kļūt par patstāvīgu personu, kas pati var noteikt robežas, kuras nedrīkst pārkāpt.
 
Arī ģimenes locekļi, kuri ievēro diētas un izsaka aizskarošas piezīmes par cilvēkiem ar palielinātu svaru, provocē ideju, ka tievums ir svarīgs. Dažos šādos gadījumos anoreksija var būt tievēšanas „sacensību” starp ģimenes locekļiem rezultāts vai veids, kā parasti ignorēts ģimenes loceklis cenšas panākt, ka arī viņu redz un dzird. Svara zaudēšana liek viņiem justies spēcīgiem un īpašiem, sagādājot vētrības izjūtu, kādu nav iespējams iegūt savādāk. Bieži tiek teikts, ka ēšanas traucējumi ir veids, kā pateikt ar ķermeni to, ko nevar pateikt ar vārdiem. Šis apgalvojums ir īpaši precīzs attiecinājumā uz ģimenēm, kurās komunikācija nav īpaši atvērta.
Diētas ievērošana diemžēl ir kļuvusi par kultūras fenomenu, it īpaši meitenēm un sievietēm, kuras savu pašcieņu cieši saista ar ķermeņa izskatu. Atkarībā no izvēlētās diētas, ēdieni ir klasificēti kā ‘’labi’’ vai ‘’slikti’’, un cilvēks kļūst labs vai slikts, ja tos apēd. Bieži viss, kas ir vajadzīgs, lai sāktu badoties, ir viens kritisks komentārs no svarīgas personas, kā piemēram, trenera, vecāka vai drauga. Šādos apstākļos svara zaudēšana gluži viegli var kļūt par saslimšanu.
 
Diemžēl, arvien jaunāki bērni sabiedrības spiediena rezultātā domā, ka ‘’Tievāks ir labāks’’. Kāds pētījums parāda, ka 80 % ceturtās klases meiteņu jau ir ievērojušas diētas. Daudzas jaunas meitenes nezina, ka svara pieaugums pubertātē ir normāls un sāk ierobežot uzņemtā ēdiena daudzumu laikā, kad viņu ķermenim it īpaši ir nepieciešams augt. Daudzi diētas ievērošanu pasniedz kā veselīgu ēšanu, kā piemēram, kad veģetārā uzturā tiek iekļauti tikai āboli un apelsīni, vai arī, kad uzņemto tauku daudzums tiek drastiski samazināts, neatstājot praktiski neko. Ļoti bieži pat tad, kad ķermeņa svars sasniedz kritisku robežu, daudzas meitenes nespēj redzēt sevi reālistiski un uzsver, ka viņas vēl jo projām ir ‘’resnas’’.
 
Anoreksijas slimnieki bieži tiek raksturoti kā paraugbērni, kuri vienmēr ir darījuši to, ko citi no viņiem sagaida. Nostādot citu vajadzības augstāk par savējām, šie bērni neizveido adekvātu sevis sajūtu. Šī zemā pašcieņa var izraisīt perfekcionismu, savu vajadzību noliegšanu un atļauju meklēšanu, kas arī ir anoreksijas pazīmes. Vēlme apmierināt kopā ar seksualitātes attīstību un nepareiza vērtību skala nostāda pusau’dzus īpaši augstā riska grupā.
Ir svarīgi atcerēties, ka anoreksijas cēloņi katram cilvēkam ir atšķirīgi. Tas, kas var atbilst vienam cilvēkam, var neatbilst citam. Lai arī kādi būtu cēloņi, visiem ir tiesības būt uzklausītiem, respektētiem, izpētītiem un izārstētiem.
 
Šeit daži cilvēki dalās aprakstos par to, kas izraisīja viņu ēšanas traucējumus:
 
Mana bērnība bija ļoti biedējoša un pilna sāpju. Anoreksija palīdzēja nedomāt par manām jūtām vēlmēm un vajadzībām, lai es varētu izdzīvot.
 
Problēmas ar ēdienu izolēja mani no sevis un citiem. Domas par ēdienu un svaru neļāva man redzēt to, cik šausmīga bija mana dzīve mājās.
 
Koncentrēšanās un ķermeni palīdzēja man izvairīties no smagākām problēmām, tādām kā, mīļo cilvēku brūkošā veselība, konflikti ar vīru un bērniem un neveiksmes sajūta.
 
Tēva emocionālā izmantošana noteikti palīdzēja radīt manu slimību. Pašlaik esmu distancējis sevi no ģimenes, tas bija sāpīgi bet nepieciešami. Mana ārstēšanās bija lielā mērā atkarīga no tā.
 
Es izmantoju anoreksiju, lai paslēptos no īstām problēmām, kā attiecību problēmas, zems pašvērtējums, vientulība un kautrība.
 
Tievums nes pašpārliecinātību, uzmanību un aktivitāti. Man tievums bija atrisinājums visām problēmām. Tievums man deva to, pēc kā es visvairāk ilgojos, uzmanību. Es nespēju redzēt to, ka, tievums deva tikai nepatiesu pašpārliecinātības izjūtu, un tā bija tieši pašpārliecinātība, kura atnesa visas draudzības, attiecības u.c